Lasu un atceros savu laikus,kad biju bērns. Mēs bijām seši bērni ģimenē. Māte bija invalīde ar vienu roku. Tēvs dzēra,ģimene izjuka un māte uzaudzināja mūs viena pati. Kad gāju skolā,man skolotāja jautāja,vai nevajag kautko no drēbēm palīdzēt,atceros,ka man bija kauns atzīties,ka vajag,bet pateicu,man viss ir,kautgan tajā pašā laikā gāju uz skolu,man nebija cimdiņi un rokas sala. Pati esmu uzaudzinājusi piecus bērnus,jaunākā vēl tagad mācās profesiju. Mēs cenšamies,lai viņiem nekas netrūktu,kaut arī neesam bagāti,bet apģērbti,paēduši un darbs ir,tikai vajag gribēt. Protams,bērni nav vainīgi,bet lūgt gan nevajadzētu. Ir izņēmumi dažos gadījumos.
Tie daudzie bērni vel nav no viena vīrieša,bet katrs no sava ļubovnika Un vai tā vajadzetu darīt?Pie mums arī ir tadas,kura grib no katra jauna drauga bērnu un nedomā kas viņu baros
