`Tas notika pirms 20 gadiem, bet es vēl līdz šim atceros katru sīkumu... Kad es mācījos 5. klasē, skolotājs atnesa uz stundu vairākas tūbiņas zobu pastas un baloniņus ar skūšanās putām.

Viņš noņēma tūbiņām un baloniņiem korķus un pateica, ka mēs varam izspiest saturu tieši uz sola! Sākumā klasesbiedri izturējās ar aizdomām , bet pēc tam... Sākās neprāts! Kad visi iesaiņojumi bija tukši, skolotājs visus nedaudz nomierināja un izsēdināja pa vietām.

Tālāk notika tas, ko mēs, bērni, pavisam negaidījām! Skolotājs pateica: Tagad variet sākt saturu bāzt atpakaļ iepakojumā.`

Mēs sākām smieties – tas taču galīgi neiespējami! `Domā, pēc tam dari! Vārdus taču atpakaļ atgriezt nav iespējams, tāpat kā šo zobu pastu neiespējami iebāzt atpakaļ tūbiņā...` - lūk, ko pateica skolotājs. Es iegaumēju šo notikumu uz visu mūžu`.


Domāt, runāt, darīt – tieši tāda secība jāievēro, ja tu gribi izvairīties no nopietnām kļūdām un nepareiziem lēmumiem dzīves ritējumā. Mums tas jāatceras biežāk!