Pretīgs raksts. To var attiecināt tikai uz daļu no trīsdesmitgadniekiem. Un tādi ir jebkurā vecumā. Dzīvoju laukos, esmu slaucēja un braucu ar 97tā gada automašīnu. Uz skolu gāju 7 kilometrus vienā virzienā. Visu brīvo laiku palidzeju vecākiem dārzā un kūtī. Joprojām ļoti garšo putraimu putra. Un nemaz nejutos sliktāka par citiem.
Redzot, kādos apstākļos šis mazulis brēc, nepasmaidīt nav iespējams. Atceroties, kā bļāva mūsu suņa stipri sakostais ežu mazulis, pat tagad, pēc, apmēram, 8 gadiem, vārda tiešā nozīmē, sažņaudzas sirds un asaras nevaru apturēt, jo neko nevarēju mazajam palīdzēt un viņš drīzumā nomira. Sakliedzu vaininiekam visādus lamu vārdus un vēl ilgi nevarēju just pret viņu to sirsnīgumu, kāds bija pret viņu līdz tam. Ticamāk, ka suns mani bija sapratis, jo vairs ne reizi nemanīju, ka viņš kādu ežuku būtu aprējis. Bet, varbūt, ežu ģimene izvēlējās citu dzīves vietu?