Pats esmu tam gājis cauri un sapratis, ka tad kad beidz dzīvot pašpietiekamu dzīvi un sāc dzīvot attiecībās ar otru pusīti, tu nemanot pats sev, sāk kļūt garā vājš un viegli ievainojams. Kamēr viss ir labi, to nemaz nejūt, kā ar laiku ir saindēts tavs prāts, kā narkotika, un kad attiecības izbeidzas, mocies gadiem neiedomājamās morālās mokās, kā lomkās bez kārtējās devas. Tādēļ pašpietiekamība ir kā drošības vairogs.
Lielākais sūds ko es jebkad esmu lasījis, lai gan jāteic, nedzirdu to pirmo reiz.Tādus apgalvojumus ir izteikušas arī sievietes. Protams, kurš(a) gan negrib, lai viņu nēsā uz rokām un izpilda visas iegribas.Bet tādā gadījumā man uzreiz rodas pretreakcija ar vienu domu, mauku tad noalgot sanāk lētāk.Sorry, bet tā nu tas ir. Un tā ir tā vienīgā vajadzība, ko es nevaru izdarīt viens pats. Banāli, bet tas ir sex,nerunāju par pašapmierināšanos. Jo pašapmierināšanās, tā vismaz man liekas stulba lieta, bet vēlmi pēc sex ar sievieti jūtu instinktīvi.Tas arī viss...Var jau runāt, bet kur tad mīlestība, apmainīšanās ar enerģijām un tā tālāk, bla, bla, bla... Bet uzskatu, ka nav tāda maģiska lieta kā mīlestība. Arī šij lietai ir savi izskaidrojumi vai kā to pateikt savādāk, ne tikai vienā vardā, bet vārdu kopumā. Mīlestība- tā ir pateicība, patikšana(gan vizuālā,gan finansiālā otrā pusītē), arī pieradums ar gadiem, ko bieži sauc par mīlestību, cieņa,dzīvošana kopā pateicoties kopīgiem bēriem,utt.
