-
- 23220 x
-
https://torno.lv/RTqRvNM
Kazakovu pāris izraisīja apkārtējo cieņu un simpātijas. Viņa bija spilgta, garkājaina blondīne, pārsteidzoši smaidīga un sabiedriska, kas viņu izcēla citu skaistu sieviešu vidū. Viņš – jūrnieks ar platiem pleciem, brūnām acīm un laipnu smaidu.
Visur gāja kā skolnieki, sadevušies rokās un apveltot viens otru ar iemīlējušos skatieniem. Vienā vārdā – idille.
Ar gadiem Kazakovu jūtas ne tikai neatdzisa, bet, kā šķita, nostiprinājās, par skaudību kaimiņiem. Un, kaut arī viņus mīlēja visi, bet tomēr brīnījās, kā pāris iztiek bez strīdiem.
Bet Toļa arvien biežāk sāka skatīties apkārt. Nē, ne tāpēc, lai krāptu sievu. Viņu sāka aizvien biežāk apmeklēt ģimenes laimes pavadone – greizsirdība. Taču pēc dabas viņš bija savaldīgs un prātīgs cilvēks, tādēļ savu nemieru un priekšnojautas paturēja pie sevis, neļāva tām izgāzties uz apkārtējiem.
Raksta turpinājums
Tikai skolas draugs Serjoga zināja par brašā jūrnieka dvēseles mokām, bet uzticēties tāda drauga vārdiem nebija visai prātīgi. Viņa mīļotā aizgāja pirms pāris gadiem un tagad dzīvo kaut kur tālā malā ar citu pavadoni. Bet Serjoga vēl aizvien cieš, bet smīkņā un ironiski smaida pie vārda “uzticība”.
Varbūt, Anatolija dvēselē vētras arī turpmāk plosītos, īpaši, kad viņš manīja kaimiņu, kolēģu un pat svešinieku sajūsminātos skatienus, kas vērsti viņa sievas virzienā. Taču atrisinājums tuvojās, jo šaubas jūrnieka sirdī brieda un liesmoja kā ugunsgrēks “Titānika” mašīnu nodalījumā.
Un, lūk, Anatolija kuģis devās kontrolreisā pēc pierastas un atstrādātas shēmas – 10 dienas šūpošanās un nervu, 10 naktis bez miega. Viņš atvadījās no sievas, noskūpstīja mazo dēlu un devās atdot parādu dzimtenei.
Mehāniķa darbs neļāva atslābināties. Kaprīzā tehnika pievīla reizi pa reizei. Jo aizvainojošāk bija jau 7 dienā saņemt pavēli par atgriešanos uz bāzi kritisku tehnikas bojājumu dēļ.
Vienīgais, kas uzmundrināja nomocīto un nikno Toļu, ir siltie sievas apskāvieni, kuri kļuva tuvāki par veselām trim dienām. Un pa ceļam uz mājām viņš iztēlē skatīja patīkamas ainas.
Pulkstenis rādīja krietni pāri pusnaktij, kad Anatolijs apstājās pie savām durvīm. “Manējie jau visi guļ…” – pazibēja galvā. Fantāzija tūlīt pat uzzīmēja ainu, kā viņš uzmanīgi atver durvis, piezogas kā zaglis pie guļamistabas un ieguļas sasildītā gultā pie mīļotās. “Nu gan nopriecāsies!”
Ne velti Toļam bija laba mehāniķa slava – slēdzene padevās bez mazākās skaņas. Par lielu vilšanos, sieva, kā redzams, negulēja: cauri slikti pievērtām guļamistabas durvīm spīdēja blāvs gaismas stars – dega naktslampiņa.
Ap sirdi kļuva trauksmaini. Toļa uz pirkstgaliem piezagās pie durvīm un ieraudzīja ainu, kuru nebija redzējis pat visbriesmīgākos sapņos. Izkaisot gaišās cirtas pa spilvenu, uz gultas gulēja sieviete, bet viss pārējais slēpās aiz kaila vīrieša platās muguras, kas raustījās ritmiskās konvulsijās. Bet viņa stenēja tā, kā viņš nekad nebija dzirdējis.
Pasaule sagruva. Ko tādu protokolos apzīmē kā “smagu dvēseles stāvokli”. Ne maksts, ne kortika pa rokai nebija. Toļa metās uz virtuvi. Atvēra uz kāzām dāvināto servīzi un paķēra melhiora dakšiņu. Vēl mirklis un viņš, neatbildot par savu rīcību, atvēzējās un ar cietu oficiera roku novirzīja ieroci uz mērķi.
Aprakstot īsu loku, dakšiņa spēcīgi ietriecās starp negausīgā mīlnieka stilbiem. Ass kliedziens pāršķēla tumsu. Vectēvs, kara veterāns, kas pārdzīvoja Ļeņingradas blokādi un bija atbraucis pie dēla ciemos, mūsu notikumu apakšstāvā, uzlēca kājās kā pēc sirēnas un pamodināja visu ģimeni. Kaimiņiem augšstāvā bērni pamatīgi pieslapināja gultiņas un turpināja satraukti mirkšķināt acis līdz pašam rītam.
Pametot ieroci ģimenes laimes postītāja pakaļgalā, Anatolijs izgāja gaitenī, iztēlojoties, kā piedzersies ar Serjožu līdz bezsamaņai, bet rīt atbrauks pēc mantām. Paša dzīvoklis vienā mirklī kļuva svešs.
Gaitenī jau dega gaisma. “Andrjuša pamodies” – saviebās apvainotais vīrs. Bet viņu gaidīja sieva Larisa. Halātiņā un ar dvieli ap galvu. Mājīga, kārdinoša un nedaudz sabijusies.
“Bet tur tad kurš?” - beidzot viņš norādīja ar drebošu roku guļamistabas virzienā.
“Tavs Kostiks ar Aņu atbrauca, es viņus iekārtoju guļamistabā, bet pati pārvācos pie Andrjušas. Bet tagad mazgājos. Dienā dušā vājš spiediens, bet naktī… Bet kas viņiem noticis?”
Un te Anatolija galvā no atmiņas tālākā stūra parādījās saruna ar brāli, kurš taisījās atbraukt paciemoties. Un atbrauca. Bez brīdinājuma, kā vienmēr.
Ar grūtībām velkot ārā dakšiņu no Konstantīna Pavloviča filejas daļas, kara hospitāļa ķirurgs nepārstāja sajūsmināties par spēkavīra triecienu. Pabeidzis operāciju, viņš apmierināti teica: “Nu, mīlulīt, hemoroīdi jūs vairs nebiedēs. Tur jums viss ir pilnīgā kārtībā. Īsts naftas vads”.
Un pēc tam, nedaudz padomājis, ierakstīja žurnālā, ka pacients uzsēdies uz naglas. Sēdēt uz krēsla Kostjam bija ļoti sāpīgi. Bet, kad gāja pa lielam, tad atgriezās ar sasarkušām un mitrām acīm. Viņš vēl tagad nodrebinās, atceroties laiku, kad klozetpods viņam šķita kā elektriskais krēsls.
Kostjas sieva tika cauri ar izbīli un pat piedeva greizsirdīgajam radiniekam. Bet braukt pie viņa ciemos vairs nesteidzās. Un arī Kostja retās vizītes reizēs pie vecākā brālīša iepriekš brīdināja par atbraukšanas laiku.
Dzīve turpinājās, saulīte spīdēja, kuģi gāja jūras ceļojumos. Anatolijs ar mīļoto Larisu pastaigājās pa krastmali, turoties rokās. Bet, liekas, ka alkatīgie apkārtējo skatieni uz skaistuli sievu vairs neievainoja viņa dvēseli.
Greizsirdība liek izdarīt muļķības. Šķiet, taisnību saka, ka attiecības pārbauda laiks. Tikai kopā pārdzīvojot nepatikšanas un kopīgi atrisinot dažādas pakāpes daudzas problēmas, var iegūt pārliecību vienam par otru. Un labāk šaubīties par cilvēku, bet pārliecināties par viņa uzticību nekā būt pārliecinātam, bet kļūdīties.
Ja rakstu uzskati par interesantu un noderīgu, drošāk dalies ar to ar draugiem.
Patika redzētais? Iesaki draugiem
Nākamais raksts
