-
- 11207 x
-
https://torno.lv/Rc8MjJ1
Taksistu, kurš strādā Ņujorkā, ir grūti ar kaut ko pārsteigt. Dzīve metropolē virmo visu diennakti. Tā ir bagāta ar sirdi plosošiem cilvēku stāstiem, neveikliem notikumiem, drāmām. Un reizēm par to galveno liecinieku kļūst taksometra vadītājs.
Tuvojās vakars. Viņam bija jāapkalpo vēl viens klients un varēja doties mājās. Atbraucot pēc norādītās adreses, taksists noparkoja auto, pasignalizēja un sāka gaidīt. Neviens neiznāca. Atkal pasignalizēja. Neviena.
Vīrietis sajuta, kā uznāk dusmas pēc grūtās dienas. “Varbūt, nospļauties par visu un aizbraukt?” – pazibēja doma. Ar gribasspēku viņš nomāca šo vēlēšanos, izkāpa no auto un pazvanīja pie durvīm.
Raksta turpinājums
“Sekundīti, lūdzu” – nočērkstēja vāja, vecišķa balss. Bet pēc pāris minūtēm viņš ieraudzīja arī tās īpašnieci. Tā bija miniatūra vecenīte, mazākais 90 gadu veca. Viņa piesardzīgi skatījās uz vadītāju, izdilušās rociņās žņaudzot nelielu čemodānu.
Taksists pārlaida skatienu mītnes iekšienei un izbrīnījās: kailas sienas, mantas pārklātas ar palagiem. Šķita, ka šī māja jau sen pamesta. Istabas stūrī par cilvēka klātbūtni atgādināja tikai kaste ar vecām fotogrāfijām.
“Jauno cilvēk, jums nebūs apgrūtinoši aiznest šo čemodānu uz mašīnu?” – palūdza večiņa. Vadītājs aiznesa čemodānu uz mašīnu. Pēc tam atgriezās un palīdzēja tikt līdz kabīnei viņai pašai.
Sieviete sāka karsti pateikties par palīdzību. “Nav par ko. Es cenšos izturēties pret klientēm tāpat kā pret mammu.” – nevērīgi atrunājās vīrietis. “Tas ir ļoti mīļi” – piezīmēja vecā sieviete.
Viņa iesēdās mašīnā un nosauca adresi. Pēc tam nedaudz padomāja un palūdza izbraukt cauri pilsētas centram.
— Mums nāksies mest lielu līkumu. Tas nemaz nav īsākais ceļš, - brīdināja vadītājs.
— Nekas, jauno cilvēk. Mēs nesteidzamies. Es taču braucu uz hospitāli.
Vadītājam kļuva nelāgi ap dūšu: “Hospitāli? Vietu veciem cilvēkiem, uz kurieni brauc nomirt?”
Sieviete klusi turpināja: “Man neviens nav palicis. Un arī ārsts saka, ka man atlicis dzīvot pavisam maz.” Vadītājs klusējot atslēdza skaitītāju un pārjautāja maršrutu. Nākošās divas stundas viņš vienkārši vizināja sievieti pa pilsētu.
Večiņa visu dzīvi nodzīvoja Ņujorkā, bet tagad skatījās uz pilsētu ar izbrīnīta bērna acīm. Viņa parādīja vadītājam māju, kurā agrāk dzīvoja ar vīru, deju studiju, kuru apmeklēja bērnībā…
Reizēm viņa vienkārši klusēja un ar ziņkāri skatījās caur logu, iespējams, atceroties savas ilgās dzīves notikumus. Aiz logiem jau bija tumšs, bet viņi vēl aizvien bezmērķīgi braukāja…
“Es piekusu. Tagad mēs varam braukt uz hospitāli,” – klusi ierunājās sieviete. Tālāk līdz galamērķim viņi brauca klusējot. Hospitālis izrādījās pavisam mazs.
Кad viņi ieradās, pretim iznāca medmāsas. Viņas paņēma mantas, sievieti iesēdināja ratiņos.
— Cik esmu jums parādā, jauno cilvēk? - pajautāja večiņa, atverot saņurcītu maku.
— Necik, — atteica vīrietis.
— Bet kā? Jums taču ir jāpelna, — ar izbrīnu viņa pajautāja.
— Nekas, ir arī citi klienti, — atbildēja vadītājs smaidot.
Lai nepaspētu pārdomāt, viņš sirsnīgi apskāva večiņu un sajuta, kā viņa apskāva tāpat arī viņu. “Jūs uzdāvinājāt vecai sievietei nedaudz laimes viņas pēdējā ceļojumā”— nočukstēja viņa, noraušot asaras no acīm.
Vadītājs atvadījās un aizbrauca. Sākās jauna maiņa, bet tas viņu neuztrauca. Viņš turpināja bezmērķīgi riņķot pa naksnīgo pilsētu. Negribējās runāt. Viņš daudz domāja. Kas būtu, ja pie večiņas atbrauktu kāds cits? Kas būtu, ja viņš pats nebūtu sagaidījis un aizbraucis?
Šī bija viena no svarīgākajām mācībām viņa dzīvē.
Neprātīgā pilsētas steiga pārņem ar briesmīgu spēku. Cilvēki pārstāj cienīt sīkumus, ievērojot tikai lielus notikumus. Taču klusumā un sīkumos nav mazāk dzīves. Dzīves, kuru vajag cienīt, kura jāizbauda. Svarīgi prast būt pacietīgam un nesteigties sacelt troksni, lai neaizbiedētu to pašu svarīgo momentu.
Dalies ar šo stāstu ar draugiem, varbūt, arī viņi sāks nedaudz vairāk cienīt sīkumus, kurus parasti neievēro.
Patika redzētais? Iesaki draugiem
Nākamais raksts
