-
- 17886 x
-
https://torno.lv/SAuc9wb
Vēl ir dzīvas tās sievietes, kuras uz sevi ir izbaudījušas kāju nosaitēšanu – tūkstošu gadu senu tradīciju, kura mūsdienās izskatās pēc atklātas ņirgāšanās par sieviešu skaistumu. Un tomēr šīs valsts iedzīvotājus vairāk nekā 10 gadsimtus bija īpašu noteikumu gūsteknes, kuri burtiski kropļoja viņu kājas. Mūsu stāsts ir tieši par to.
Pastāv leģenda, ka kāda dāma, kuru sauca Ju, populāra ar savu elegantumu un mācēšanu ļoti skaisti dejot, reiz sev pasūtīja apavus, kuri bija līdzīgi zelta lotosa ziediem. Šie apavi bija tik mazi, ka viņai nācās nosiet pēdas, lai tos uzvilktu. Viņas deja kļuva par leģendāru. Tas arī kļuva par tradīcijas sākumu.
Raksta turpinājums
Ir zināms, ka kāju nosiešana sākas vēl X gadsimtā. Tieši tajā laikā, meitenēm 4 – 5 gadu vecumā sāka deformēt pēdas, lai jau 10 gadu vecumā viņām izveidotos lotosa kājiņas. Jau pēc 10 gadu vecuma, meitenes sāka mācīties pareizu „pieaugušo” gaitu un, kad tas bija apgūts, viņas bija gatavas precībām. Starp citu, mīlēšanās Ķīnā tiek saukta „pastaiga starp zelta lotosiem”.
Kāju nosiešana kļuva par kultūras sastāvdaļu. Pirms precināt dēlu, vecāki vienmēr interesējās par nākamās līgavas kājas izmēru. Savukārt meiteņu mammas stāstīja viņām par lielisko laulību dzīvi un perspektīvām un arvien ciešāk nosēja to pēdas.
Šķiet, eiropiešiem ir grūti pieņemt, ka šādas izkropļotas pēdas bija ne tikai meiteņu lepnums, bet arī iekāres objekts vīriešiem. Runā, ka pat ieraugot tās tikai acumirkli, vīriešus noveda ekstāzē. Ķīniešu vīriešu seksuālo fantāziju virsotne – šādas pēdiņas izģērbšana.
„Lotosa kājiņu” seksualitāti var izskaidrot tikai ar aizliegumu. Saišu noņemšana un kāju mazgāšana notika stigrā vientulībā, gadījās, ka šādas procedūras tika veiktas reizes gadā. Atlikušo laiku tika izmantota kosmētika. Pamatā tas bija pakāpenisks mumifikācijas process...
Vīriešiem bija aizliegts skatīties uz „lotosa kājiņām”, savukārt sieviete, kuras kājas nejauši, ir ieraudzījis vīrietis varēja nomirt no kauna. Jebkurā gadījumā potenciālajam pielūdzējam nāktos vilties: kājas strutoja, asiņoja un pastāvīgi sāpēja. Kā arī smarža tām bija atbilstoša.
Kā jau esat sapratuši, miniatūras pēdas tika sasniegtas, pateicoties to pamatīgai traumēšanai. Rezultātā sievietes kļuva par invalīdēm, kuras nespēja patstāvīgi iet vai pat stāvēt. Viņas pārvietoja uz ratiem, nesa apmetnēs vai arī spēcīgas kalpones nesa uz pleciem, kā mazus bērnus. Ja arī meitenes centās iet patstāvīgi, tad tās atbalstīja no abām pusēm.
Kā redzi ķīniešu sievietēm nācās dārgi maksāt par skaistumu: ideālo kājiņu īpašnieces bija nolemtas fiziskām sāpēm un neērtībām. Turklāt pāris modīgās dāmas tas neapstādināja – viņas pat lauza pēdu kaulus, lai iekļautos skaistuma normās.
Tāds bija tradīcijas spēks. Šķiet tikai pašlaik ķīniešu sievietes var mierīgi uzelpot. Tas var tevi izbrīnīt, bet Parīzes apavu dizaineri, kuri izgudroja augstpapēžu laiviņas ar spiciem purngaliem, nosauca tās par „ķīniešu kurpēm”.
Nabaga sievietes, ko tik viņām nenākas ciest! Kamēr meklē ērtākus apavus, dalies ar šo materiālu ar raugiem, lai arī viņi uzzina, kas īsti ir „lotosa kājiņas”.
Patika redzētais? Iesaki draugiem
Nākamais raksts
