Mēs piedāvājam noskaidrot, kāpēc mūsu sabiedrībā slimam cilvēkam ir jābūt bālam, blāvam un bezgalīgi nelaimīgam.
Visslimākais cilvēks

`Kaut kā tu neizskaties slims` – visiem pazīstams šaubu izteiciens, it kā saaukstēšanās laikā vai pēc pārciestas smagas slimības būtu jāuzvedas, ievērojot kaut kādu noteiktu algoritmu. Sak, ja nepietiekoši ciet, tātad, neesi tik slims. Kāpēc aktīvs dzīvesveids slimības laikā izsauc tik daudz kritikas un nelabvēlības?

Bet cik daudziem no mums nācies slēpties no skolotājas vai klasesbiedriem, viņus satiekot saaukstēšanās laikā. Ja nu pēkšņi nodomās, ka slimības vispār nav, bet izziņu skolai vecāki nopirkuši? Kaut arī acīmredzami, ka saaukstēšanās laikā var un vajag pavadīt laiku svaigā gaisā nevis skābt četrās sienās. Bet uz skolu nevajadzētu iet, lai klasesbiedrus nepakļautu riskam.

Stereotipi saka, ka slimot vajag guļot plakaniski, ietinoties simts segās tā vietā, lai organizētu sev komfortablu un produktīvu izveseļošanos. Mēs kopš agras bērnības esam pieraduši pie tā, ka parastākā saaukstēšanās – lieli svētki, jo, ja labi ‘notēlo slimnieku’, var kaut veselu nedēļu ārstēties mājās, neko nedarot. Galvenais – prasmīgi nospēlēt savu lomu.

Tāda sabiedrības reakcija atgādina ne vienu vien cilvēka stāstu, kuri tika pakļauti vārmācībai, bet pārāk pārsteidzoši cieti un mierīgi izturās. It kā cilvēks, kurš pārdzīvojis sarežģītu situāciju un nebeidzis dzīvi ar pašnāvību, saceļ brēku ne par ko.

Reti kurš aizdomājas, ka slima cilvēka uzvedība cilvēkos diezin vai liecina par viņa iekšējās pasaules stāvokli. Galu galā centieni, kuri vērsti uz āru, palīdz pārtraukt koncentrēties uz problēmu un pat rada terapeitisku efektu.

Slima cilvēka izskats – tas nebūt nav rādītājs. Piemēram, pēc smagas diagnozes noteikšanas, cilvēki turpina būt aktīvi un priecāties par dzīvi. Tādā veidā notiek jaunu prioritāšu noteikšana. Kad kļūst skaidrs, ka dzīve var aprauties jebkurā mirklī, gribas gūt baudu no katras nodzīvotas dienas.

Ja tev nav nācies iet caur ciešanām, tas nozīmē, ka nekāda slimība vai sasniegums neskaitās atbalsta cienīgi. Spēj taisīt manikīru un apmeklēt spota zāli, audzinot gadu vecu bērnu? Kas tu esi par māti! Saņēmi trīs diplomus un izveidoji veiksmīgu karjeru? Tavi sasniegumi nekā nav vērti, ja tu netiki līdz zvaigznēm no pilnīgas nabadzības.

Un, lūk, tu saskāries ar smagu slimību un saskābi…Lūdzu, saņem pretēju reakciju: ‘Nu ko tu, lupata tāda, saņemties nevari? Turies! Galvu augšā! Nenokar degunu!’Sanāk, ka ciešanu līmenis, kurš apmierinātu visus, vienkārši neeksistē. Slimais cilvēks atrodas starp divām ugunīm: nenokar degunu – nav slims, bet, ja rāda, cik viņam slikti – tik tiešām īdētājs.

Katrā gadījumā - acīmredzama cita cilvēka pieredzes noniecināšana. Tā vietā, lai izrādītu līdzjūtību un izpratni, sabiedrība cenšas ātrāk norobežoties. Bet neviens un nekad droši nezin, kas īstenībā notiek cita cilvēka dzīvē, ko viņš jūt un kādus spēkus viņam nākas pielietot, lai uzveiktu radušos situāciju.

Cilvēks, kurš turpina smaidīt par spīti nopietnai slimībai, pelna tādu pašu cieņu kā cilvēks, kurš acīmredzot cieš no ellīgām sāpēm. Redzams, katram mums vajag būt nedaudz labsirdīgākam un gādīgākam, nemeklēt lamatas katrā sīkumā un pārstāt turēt aizdomās visus un visā. Netiesā un tevi netiesās.

Padalies ar šo rakstu ar draugiem, ja uzskati to par aktuālu.