Mēs tev pastāstīsim no kā farmaceiti īstenībā ‘vāra’ savas vakcīnas, lai reiz par visām reizēm saprastu, vai ir vērts bērnu vakcinēt.

Vakcīnas sastāvs

Sākumam noskaidrosim, kas tā tāda vakcīna ir. Vakcīna – tā ir imunobioloģisks preparāts, kurš tiek ievadīts cilvēka (vai dzīvnieka) organismā ar mērķi radīt noturīgu imunitāti pret infekcijas slimībām. 1796. gadā izgudrotā profilakses metode nepārtraukti pilnveidojas, novēršot epidēmijas un glābjot miljoniem dzīvību visā pasaulē. Kāpēc tad vakcinēšanas jautājums izsauc tik vētrainus strīdus sabiedrībā?

Vakcīnas ir dzīvās, inaktivizētās un polivalentās. Tomēr tās apvieno viena kopēja īpašība – tās visas satur dažādu infekcijas slimību izraisītāju novājinātus vīrusus. Vai tas ir droši? Nosacīti!

Taču ne tik ļoti bīstami mikroorganismi, cik konservanti, kurus lieto preparātu ražošanā vakcīnām.

1. Dzīvsudraba sāļi – īstākie pesticīdi. Šīs augsti toksiskās vielas spēj negatīvi ietekmēt nervu sistēmu, bojājot veselās šūnas. Vai tas ir noderīgi? Nedomājam viss…Toties farmaceitiskās kompānijas nekautrējas šīs vielas pievienot vakcīnas preparātiem.

2. Alumīnija hidroksīds – visbiežākais absorbents, kurš tiek izmantots vakcīnu ražošanā. Tas kļūst par biežu iemeslu alerģisku reakciju un autoimūnu slimību attīstībai.

3. Kompānijas pamanās izmantot pat formalīnu, kurš, starp citu, ir spēcīgas iedarbības alergēns un mutagēns.

Vakcīnu ražošana – process, kas tīts minējumu un noslēpumu plīvurā. Taču būtu vērts zināt galveno: preparāta sastāvu pilnībā zin tikai izgatavotājkompānija. Viss tas, ko redzam mēs – tā ir tikai vakcīnas sastāva niecīga daļa.

Bet, ja atcerēties par izejvielu, kuru izmanto vīrusu izdalīšanai, uzreiz sāk kratīt drebuļi. Tie ir līķu orgāni un no hepatīta mirušo cilvēku asinis, un aborta materiāls. Un vīruss neaug pats no sevis: par barošanās vidi tiek izmantotas cilvēku un ģenētiski bojātu dzīvnieku asinis, audi un iekšējie orgāni.

Un lūk, kad vīrusi ir savairojušies, to dzīvotspēju iekonservē, piemēram, ar formaldehīdu – to pašu kancerogēnu un mutagēnu, par kuru runājām iepriekš. Un ko mēs iegūstam gala rezultātā? Īstu, bīstamu maisījumu no mikroorganismiem, kancerogēniem, indēm un baktērijām. Šausmīgi iedomāties, ka tāds preparāts var iekļūt trauslajā bērna organismā!

Dzemdību namos mammas un tētus visādi mēģina pārliecināt veikt plānveida vakcīnas pret tuberkulozi un hepatītu B. Tiek izmantoti jebkādi argumenti: no pierunāšanas līdz īstai dzemdētāju iebiedēšanai. Vēl pēc pāris mēnešiem bērns ir jāvakcinē pret stinguma krampjiem, garo klepu, difteriju, masalām un masaliņām.

Bieži gadās, ka slimnīcās brīnumainā kārtā bezmaksas vakcīnas pēkšņi beidzas un tad prasa maksāt par vakcinēšanu. Secinājums ir acīmredzams: vakcinēšanas jautājums – tā ir lielas naudas jautājums, sākot ar valsts izsoli un beidzot ar parastām aptiekām.

Vakcinēties vai nē – lemt tev. Taču vakcīnas kvalitāti nevar garantēt ne valsts, ne medicīnas darbinieki. Ja tu tomēr izlēmi vakcinēt savus bērnus un vakcinēties pats, tad noteikti uzraugi vakcīnas kvalitāti, kuru tev laipni pārdos ārsti.
Padalies ar šo rakstu ar draugiem soctīklos, jums noteikti būs ko apspriest!