BĒRNS VECĀKU DZĪVĒ

Par to, ka ar mātes instinktu nav apveltīta katra sieviete liecina tas fakts, ka ir tik daudz pamestu bērnu, kuri tiek audzināti bērnu namos. Kā arī pamanāms naids pret savu atvasi, kuru daža māte nekautrējas izrādīt sabiedriskās vietās, emocionāli un bieži nepelnīti rājot savu bērnu, tikai tādēļ, ka viņš ir.

Un vēl... trīs paraugi - reāli stāsti no sievietēm - mātēm, kuras ir dalījušās ar savām patiesām sajūtām par mātes lomu ar visu pasauli. Viņas nožēlo to, ka ir kļuvušas par mātēm.

Viktorijas Elderes un viņas pieaugušās meitas stāsts

Pašlaik šī sieviete ir 48 gadus veca, viņas meitai - 18. Viņa strādā hipotēkas kompānijā, un, pēc amerikāņu standartiem, nabadzībā neslīgst. Tikai tad, kad viņas bērns sasniedza pilngadību, viņa atļāvās internetā pastāstīt patiesību par to, kāda ir viņas - mātes pieredze.

Kad viņa pirmo reizi paņēma rokās savu meitu, viņai radās neizprotama un negaidīta sajūta, ka viņa ir izdarījusi kļūdu. Un tas mātes instinkta vietā. Jā, viņa visu dzīvi rūpējās par savu bērnu, un nekādu apstākļu iespaidā nepameta viņu. Bet tagad, atskatoties uz savu dzīvi, Viktorija uzskata, ka pareiza izvēle viņas situācijā būtu bijusi - palikt bez bērniem.

Viņas ieraksts sociālajos tīklos, par labu tam, ka cilvēks izvēlas dzīvi bez bērniem, saņēma daudz komentāru. Šāda izvēle izsauca izbrīnu, lasītāji izteica aizdomas, ka viņa ir narkomāne vai psihiski slima, vai sieviete ar niecīgu iekšējo pasauli un bez cilvēcīguma. Bet šīs aizdomas neapstiprinājās.

Viņas bērns netika apdalīts ar vecāku mīlestību. Meita Morgana ar cieņu atsaucās par mātes komentāru un paslavēja viņas uzdrošināšanos. Meitene mīl savu māti un uztur ar viņu labas attiecības, bet apgalvo, ka arī pati negribētu bērnus. Uzskata, ka lielā aizraušanās ar savām interesēm, neļaus viņai kļūt par labu māti. Tādēļ labāk nemaz nemēģināt.

”Cilvēki nevēlas dzirdēt par to, ka mātes nevēlas būt par mātēm. Domāju, ka runa ir par stereotipiem, - uzskata Viktorija Eldere, - es ļoti mīlu savu meitu, viņa ir lieliska, un, ja kaut kas ar viņu notiktu, es nekad to sev nepiedotu. Un tomēr es tik bieži jūtos vainīga, bet ne tādēļ, ka es esmu slikta māte, bet tādēļ, ka es negribu būt māte, un sabiedrība to neatzīst”.

Rakstniece Saša Fišere par savu pieredzi

Sieviete publicēja veselu grāmatu par šo tēmu, ar nosaukumu ”Laimīgās mātes meli. Kādēļ es labprātāk būtu par tēvu”, kura ieraudzīja gaismu pagājušajā gadā Vācijā. Viņa zina par ko raksta, viņas bērns ir 3 gadus vecs.

Savā laikā Saša bija veiksmīga fotogrāfe un žurnāliste. Viņa darīja to, kas viņai izdevās labāk par visu. Sieviete ir daudz piedzīvojusi savā dzīvē: bijusi 180 pasaules valstīs, pārvarēja ūdens trūkumu Madagaskaras džungļos, pārdzīvojusi pirātu uzbrukumu Indijas okeāna un pat saindēšanos ar viņas dzīves vietā netipiskiem produktiem Turkmenistānā. Tādēļ viņai šķita, ka lai nu ar ko, bet ar mātes lomu viņa gan tiks galā. Bērnu ļoti gribēja viņas vīrs.

Viņa netika galā. Ne uzreiz, ne pēc tā saucamās pēc dzemdību depresijas. Sieviete saprata, ka nav piemērota mātes lomai.

”Es nekad nenoticētu, ka kaut kas tāds var būt, - stāsta Saša Fišlere. - Kādēļ gan manai dzīvei bijā jāmainās... Kad dzimst māte, cilvēks - sieviete mirst. Tajā pašā laikā, kad tēvi paliek tie paši, kādi bija pirms bērna dzimšanas: baņķieri, ārsti, celtnieki. Ar jauku bonusu - bērnu”.

Sāra uzsver, ka problēma nav viņas meitā. Tas ir pats mierīgākais bērns uz pasaules, ar lielisku raksturu. Lūk, ko es gribu pateikt citām mātēm: jums ir tiesības domāt par to, ko nožēlojat, ka esat kļuvušas par mātēm, un tajā pašā laikā varat mīlēt savu bērnu.

Grāmata atnesa sievietei popularitāti, bet tā arī neatrisināja viņas problēmas. Bērns - tas ir uz mūžu. Sāra saņēma milzums gan negatīvas, gan pozitīvas atsauksmes. Un uzskata to par labu rezultātu saviem rakstnieces centieniem. Viņai tas nozīmē, ka bija vērts apgaismot faktu, ka sievietes, kļūstot par mātēm, ļoti bieži sajūt dalītas jūtas.

Divu bērnu mamma, blogere Džesika Rouza, par savu pārvērtību

Džesika strādā par menedžeri ar klientiem kādā augošā kompānijā Berlīnē, viņa ir veiksmīga un viņas kolēģi viņu ciena. Bet popularitāti viņai tas neatnesa, to deva blogs, kurā viņa publicēja ierakstus ar neparastu heštegu #regrettingmotherhood.

Viņas kritizētāji raksta, ka atzīties par to nevajag, bet nožēlas sajūta ir nenormāla. Bet sieviete uzskata, ka viņai ir tiesības par to runāt, jo visas viņas domas un pārdzīvojumi ir īsti. Savukārt saprotošie komentāri zem viņas izteicieniem ir viņai kā liecība, ka viņas pozīciju atbalsta daudzas sievietes, kuras vēl nav uzdrošinājušās skaļi izteikt ko līdzīgu.

”Es vienmēr esmu runājusi par to ar vīru, un esmu viņam patiesi pateicīga par to, ka viņš saprot manas jūtas. Viņa prioritāte ir bērni. Un pašlaik viņš labprātāk ir vairāk mājās un mazāk pelna”, - dalās Džesika. Viņas bērnus audzina vecākus.

REDAKCIJAS IETEIKUMS

Mūsu redakcija iesaka visiem, kuriem interesē šī tēma, iepazīties ar izraēliešu socioloģes Ornas Donatas pētniecisko darbu ”Nožēla par mātes lomu: sociāli - politiskā analīze”. Šī darba pamatā bija sieviešu - māšu intervijas (anonīmi), kuru laikā viņas atzinās tajā, ka jūt milzīgu sociālu spiedienu, kurš traucē viņām komfortabli realizēties savi jaunajā lomā.

Pastāsti, ko tu domā par mātes lomu. Vai tev kādreiz ir bijusi doma ”Negribu dzemdēt bērnus”? Tēma ir ļoti aktuāla. Atstāj savas domas komentāros. Dalies ar šo rakstu ar draudzenēm.