Tīmekļa plašumos uzdūros uz viena puiša jautājumu, tā sacīt, ko jums, bābām, izņemot nodrošinājumu un seksu, vēl vajag šajā dzīvē? Apmētājiet mani ar čībām, bet godīgi atbildēšu, kā man tomēr pietrūkst.
Puisīt manu, es vēlos stabilitāti. Es vēlos būt pārliecināta par tevi un par rītdienu tev līdzās. Es vēlos nevis vienkārši zināt, ka tu mani mīli, es vēlos to redzēt tavā rīcībā, tavos plānos nākotnei, kur es neesmu otrā vietā, ka tavu māti!
Es vēlos zināt, ka, ja es saslimšu – tu nepsihosi un neplātīsies ar rokām, bet man palīdzēsi. Es vēlos zināt, ka es ar mierīgu sirdi varu tevi atlaist uz jebkuru vietu uz planētas un nepārdzīvot, ka tur tev ir citas sievietes.
Es vēlos no tevis konkrētību, nevajag man jaukt galvu, es negaidīšu, kad tu nobriedīsi, pārdzīvosi trešo krīzi, nomaksāsi hipotēku vai kādas vēl tev tur atrunas, lai neietu uz briesmīgo vietu ar nosaukumu Dzimtsarakstu nodaļa.
Es nevēlos skaidrot bērniem, ka tētis mums ir neizlēmīgs un no visa baidās, ka viņam atkal depresija, kura ārstējas ar izvairīšanos no ģimenes un viņu vajag garāžā dzirdīt ar aliņu kopā ar tādiem pašiem depresīviem korišiem.
Es nevēlos atskatīties un apzināties, ka esmu savu laiku iztērējusi velti. Man nav vajadzīga tavu draugu labvēlība, tavas mammas mīlestība, tava suņa atzīšana. Man tik vien trūkst tevī vīrieša un runa nav par nodrošinājumu un ne par seksu.
Ja tu esi mīkstais un nevari uzņemties atbildību, tad tev var būt 25 cm, var būt liela bagātība – es uz tavu pusi pat nepaskatīšos. Man vīrietis vajadzīgs nevis maks ar centimetriem. Man viss, variet mest ar tomātiem.
Bet ko tu domā šajā sakarā?
