Risks pamosties narkozes laikā tiešām pastāv. Šo faktu vēlreiz apstiprināja britu un īru mediķu kopīgs plaša mēroga pētījums. Anestēzijas darbība vēl nav pilnībā izpētīta, tādēļ tai, tāpat kā citām zālēm, ir nepieciešama pilnveidošana, tāpēc problēmas ar narkozi turpinās.

Anestēzijas sarežģījumi

Situācija, kad pacientam operācijas laikā atgriežas samaņa, vienkāršāk sakot, kad slimnieks operācijas laikā neguļ – tā ir intranarkoza pamošanās.

Iespēja pamosties narkozes laikā saistīta ar to, ka pilnai narkozei pacienta organismā tiek ievadīti trīs dažādi preparāti: viens no tiem aizmidzina, otrs atslābina muskuļus, trešais “atslēdz” sāpes.

Miegazāļu trūkuma dēļ pastāv iespēja nākt pie samaņas pašā nepiemērotākajā brīdī, izdzirdēt ķirurgu sarunas un kā nākas nobīties. Kad narkozes “kokteilī” ir pietiekoša miorelaksanta koncentrācija – vielas, kas īslaicīgi paralizē ķermeni, cilvēks nespēj kustēties un nevar pat atvērt acis, lai dotu zīmi ārstiem.

Ja kaut kādu iemeslu dēļ narkozes maisījumā pazemināts pretsāpju līdzekļa daudzums, cilvēks jūt visu, kas ar viņu notiek un cieš lielas mokas. Par laimi, pēc pētnieku viedokļa, tādi anestēzijas sarežģījumi gadās reti.

Lielbritānijas un Īrijas anesteziologu asociācija publicēja savus novērojumu rezultātus par 3 miljonu cilvēku narkozes gadījumiem. Iespējamība pamosties narkozes laikā sastādīja 1 gadījumu no 19 000. Citi pētījumi nodemonstrēja, ka šis cipars var būt ievērojami augstāks – 1 gadījums no 500 000 operācijām.

Izrādījās, ka biežāk par citiem no narkozes pamostās sievietes ķeizargrieziena laikā, kā arī sirds un krūšu dobuma operāciju laikā. Paaugstināts risks ir pacientiem ar aptaukošanos un tiem, kuriem radās problēmas ar elpošanu anestēzijas sākumā.

Intranarkozās pamošanās gadījumi

1. «Jūtu necilvēciskas sāpes, jūtu, kā ārsts kaut ko dara manā vēderā, dzirdu viņu sarunas, bet nevaru pakustēties, nevaru atvērt acis, nevaru elpot! Ellīgas sāpes! Un nezinu, kā likt viņiem saprast, ka es neguļu, ka tūlīt pat nosmakšu. Panika!” – tā apraksta savu intranarkozo pamošanās gadījumu 32 gadus veca paciente, kas pārcietusi ķeizargrieziena operāciju.

2. “Es domāju, ka nomiršu, - pastāstīja paciente Sandra, kas atguva samaņu, bet nevarēja pakustēties stomatoloģiskās operācijas laikā, kad viņai bija 12 gadu. – Likās, ka nekas vairs nepalīdzēs, ka ārsts ir nogriezis visu, izņemot manu dvēseli.”

3. Džuna Karsone operācijas laikā pārdzīvoja sirds apstāšanos. Anesteziologs neaprēķināja devu, Džuna nespēja pakustēties vai izdot skaņas, bet viņa juta katru operācijas mokošo minūti.

“Jūtot skalpeli, kas grieza manu vēderu, es domāju, ka uzreiz nomiršu. Grūti aprakstīt sāpes, bet bija sajūta, ka mani spīdzina,” – stāstīja viņa. 15 minūtes pēc pārdzīvotā stresa viņas sirds apstājās. Par laimi, viņai varēja atjaunot sirdsdarbību un viņa atguvās pēc 2 stundām.

4. Pacients no Lielbritānijas pārcieta operāciju, kuras laikā viņam pārgrieza kāju, lai varētu caururbt kaulu. Viņam iedeva narkozi. Taču viņš palika pie samaņas ar cauruli kaklā bez iespējas pakustēties.

Viņš pacentās pakustināt kāju pirkstus, kam pievērsa uzmanību medmāsa, bet ārsts viņu pārliecināja, ka tie ir tikai refleksi. Pacientam kļuva slikti un viņa elpa apstājās, bet ieslēdzās ventilators, kas pildīja elpošanas funkciju. Pēc operācijas viņš sūdzējās tiesā un saņēma kompensāciju 15 000 mārciņas.

5. 1990.gadā Reičela Benmajore tika hospitalizēta devītā grūtniecības mēnesī. Tika pieņemts lēmums veikt ķeizargriezienu ar vispārēju narkozi. Reičela atcerās, ka viņu ieveda operāciju zālē. Viņa atceras masku, gāzi. Taču, kad ķirurgs izdarīja pirmo griezienu, viņa pamodās.

“Es atceros, kā mani pieveda pie operāciju galda, - stāsta Reičela. – Es atceros injekciju rokā, atceros, kā sāka plūst gāze. Pēc tam viss satumsa. Tad radās sāpju sajūta. Es dzirdēju skaņu. Ritmisku skaņu, tikšķošu vai klaudzošu. Un sāpes. Es atceros, kā jutu šausmīgu spiedienu vēderā, it kā kravas mašīna kustētos šurpu – turpu.”

Anesteziologi vēl līdz šim nevar būt pārliecināti par visiem 100% par to, ka pacients atrodas mākslīgā komā operācijas laikā. Taču zinātne nestāv uz vietas. Masačūsetsas hospitāļa zinātnieki apraksta pētījuma rezultātus, kas palīdzēs ārstiem nekļūdīgi apsekot pacientu stāvokli, līdz ar to vēl vairāk samazināt viņu atmodas risku operāciju laikā.

Ārsts Patriks Purdons ar kolēģiem veica smadzeņu aktivitātes pētījumu veseliem brīvprātīgajiem, kas piekrita izmēģināt anestēzijas vielas propofola iedarbību un zaudēt samaņu uz divām stundām.

Turklāt visu eksperimenta laiku viņiem tika reģistrēta smadzeņu aktivitāte - elektroencefalogramma (EEG). Rezultātā zinātnieki ieguva EEG paraugus, kas raksturīgi narkozei, dažādām tās pakāpēm un atgriežoties pie skaidras apziņas.

EEG ritmu, dažādu dominējošo frekvenču katras daļas attiecība, kā arī ritma sadalījums pa galvu, ir specifiski nomodam, gulēšanai un dažādiem mainītiem vai patoloģiskiem apziņas stāvokļiem. Dr Purdons uzsver, ka tagad, pateicoties viņa pētījumam, ir viegli noskaidrot, vai pacients tiešām ir anestēzijā vai sāk mosties.

Cerēsim, ka mūsu anestēzijas ārsti ņems vērā šos izmeklēšanas rezultātus, un intranarkozas pamošanās gadījumi paliks pagātnē. Tomēr vislabākais veids, kā nepieļaut medicīniskas kļūdas - nenokļūt slimnīcā vispār.