Tur ir tikai viena izeja,ja negribat sev izpostīt nezināmu gadu skaitu. Ir saprotami mammai jāizskaidro,ka Jums katrai ir tiesības uz normālu,cieņpilnu dzīvi,un,ja viņas prāt viss,kas tiek viņai darīts ir tik slikti,nepieņemami un nonicināmi,tad vienīgais normālais risinājums ir pansionāts. Un ne tāpēc,ka kāds kādu nemīl- vienkārši šajā situācijā laimīgs un apmierināts ar dzīvi jau nav neviens- arī viņa pati(un to taču viņa ar katru savu nākamo pretenziju apliecina). Savukārt,Jūs,lai kā censtos,neesat Dievs,un visu izdarīt tā kā vēlas kāds cits,nevarat- Jums paralēli jādzīvo arī sava dzīve. Kad situācija reāli nonāk līdz pansionātam,cilvēks attopas un pievaldās,ja tā jau nav vecuma demence. Taču,ja tā jau iestājusies,tad diemžēl jāatzīst,ka Jums nav nedz iespēju,nedz izglītības,lai šādu cilvēku pienācīgi koptu. Tam domāti speciāli dienesti un iestādes. Arī aprūpei mājās tie ir pieejami,jākonsultējas soc.dienestā.Izklausās skarbi,tomēr saku to no savas sāpīgās pieredzes ar tēvu.
