Mūsdienu izglītības metodes

Pazīstamais psihiatrs uzskata, ka pašreizējai paaudzei trūkst stingrības audzināšanā. Vecāki kļūst par sabiedrības, kurā bērns pacelts uz pjedestāla, ķīlniekiem. Šī iemesla dēļ ir uzaudzināta vesela paaudze sabojātu, infantilu bērnu, kuriem nav cieņas pret pieaugušajiem. Viņi nav gatavi dzīvot reālajā pasaulē, nav gatavi pieņemt likumus, jo reālajā dzīvē viss nav tāds, kāds bija bērnībā.

Eberhards audzina astoņus bērnus, tāpēc viņa secinājumi nav bez pamata. Pagājušajā gadā krievu valodā viņš publicēja savu sensacionālo grāmatu `Bērni pie varas`, kuru mēs iesakām izlasīt visiem vecākiem.

Lūk, pie kā noved liberālā izglītība, kad vecāki nesoda bērnus, bet ļauj viņiem visu, uz ko bērni norāda ar pirkstu. Vecāki vairs nav atbildīgi pieaugušajie. Viņi mēģina būt draugi saviem bērniem, izmisīgi mēģina būt ideāli, viņiem trūkst drosmes noteikt robežas. Bet no kā šajā gadījumā bērnam varētu mācīties?

Lai gan mūsu valstī šādu ģimeņu nav tik daudz, tomēr drīzumā būs vairāk, jo Eiropas straumes pakāpeniski nonāk arī pie mums. Tomēr jau tagad daudzas ģimenes sevi atzīst šajā portretā.

Vecāki nevēlas apspriest audzināšanas problēmas ārpus ģimenes, viņiem pastāvīgi liekas, ka viņi par maz dara sava bērna labā. Viņi ir noguruši atnāk no darba, bet gatavo vakariņās to, ko vēlas bērns, lai tikai nebūtu jāiesaistās diskusijā ar viņu. Tā paša iemesla dēļ tiek ļauts bērnam sēdēt ilgāk pie televizora.

Davids Eberhards par to saka: `Es nesaku, ka tas ir nepareizi. Es tikai saku, ka vecāku dzīvei nevajadzētu griezties tikai ap bērnu. Nav zinātnisku pierādījumu, ka tas kaut kā pozitīvi ietekmēs bērnu nākotni, ka tie kļūs veiksmīgāki vai bezrūpīgāki pieaugušā vecumā.`

Psihiatrs uzskata, ka ģimenei nav jābūt demokrātiskai. Attiecības starp pieaugušajiem un bērniem ir skolotāja un skolnieka attiecības. Šeit nevar būt demokrātija, jo māca viens, bet otrs klausās. Vecāki ir vecāki, viņiem ir lielāka pieredze un zināšanas, tāpēc viņi nosaka noteikumus.

Bērni nav porcelāna lelles, un nav viņi par tādiem jāuzskata. Viņiem jābūt gataviem reālai dzīvei, kur viss ir atšķirīgs. Kritika, aizrādījumi, sodi - viss tas ir nepieciešams bērniem.

Eberhards saka: `Vecāki Rietumos tagad no visa baidās, domādami, ka pat mazākā kritika var sāpināt bērnu. Viņi vairs neuzskata par nepieciešamību teikt meitai pubertātes laikā: ”Neēd tik daudz šokolādes, citādi paliksi resna”, jo viņi baidās, ka meitene nekavējoties nonāks līdz otrai galējībai - anoreksijai. Mēs varam ļoti labi prasīt kaut ko no bērniem, viņi to izturēs.`

Nav nekas slikts vēlmē aizsargāt bērnu no briesmām un vilšanās. Ir tikai milzīgs risks pārspīlēt šo sargāšanu. Supergādība negatīvi ietekmē bērnus.

Psihiatrs saka: `Ja mēs gribam iegūt kompetentu bērnu, tad viņam vajadzētu ļaut iet uz skolu vienam. Sešus gadus vecs bērns jau spēj to izdarīt, pat pilsētā ar lielu satiksmi. Vecāki to nepieļauj, bet vienlaikus piedāvā bērnam pieņemt lēmumus vai apspriest katru jautājumu kopā ar pieaugušajiem.`

Vecāki pilnīgi negatavo bērnus pieaugušo dzīvei, muļķojot viņus ar to, ka ar viņiem nekad nekas slikts nenotiks, ka viss vienmēr būs labi, ka viņi ir pasaules naba. No šiem bērniem pieaug nekaunīgi krāpnieki, kuri patiešām nevar novērtēt savas spējas, jo vecāki viņiem nekad nav teikuši, ka viņi dara kaut ko sliktu. Protams, jūs izlemjat, kā pareizi audzināt bērnus. Bet koncentrēšanās tikai uz bērnu nav labākā audzināšanas metode pasaulē.

Jums nav jākrīt no vienas galējības otrā un nekavējoties sākt sodīt bērnu par sīkumiem. Nē, jums vienkārši jāatrod vidusceļš. Katram bērnam ir jāatrod individuāla pieeja, sava audzināšanas metode, kas palīdzēs viņam izaugt par cienījamu un labu cilvēku.

Un ko jūs domājat par šo? Vai jūs domājat, ka liberālā audzināšana kaitē bērniem? Ierakstiet komentāros!