-
- 11420 x
-
https://torno.lv/RqyJFqj
Zviedru fotogrāfam Nilam Ackermannam ir 29 gadi. 2009. gadā viņš pirmo reizi apmeklēja Ukrainu un kopš tā laika valstij ir īpaša vieta viņa sirdī. Tas ir šeit viņš atrada iedvesmu daudziem fotoprojektiem.
2012.gadā viņš sāka interesēties par jaunām pilsētām, kuras tiek celtas no jauna. Tieši tad viņš uzzināja par Slavutiču - Černobiļas atomelektrostacijas pilsētu darbiniekiem, kuri tika evakuēti pēc katastrofas. Kā rezultātā puisis pavadīja tur vairākus gadus, un viņa foto projekts par šo vietu ir ieguvis prestižu apbalvojumu - Ville de Perpignan Rémi Ochlik balvu.
Raksta turpinājums
Vispirms Nils gribēja izveidot fotoprojektu, pilnībā veltītu arhitektūrai un pilsētas objektiem. Viens no pirmajiem nofotografētajiem objektiem bija balta eņģeļa skulptūra, kas atradās garāžā. Šim piemineklim bija jākļūst par Slavutčinas simbolu un tas deva nosaukumu visam fotoprojektam.
Drīz fotogrāfs saprata, ka Slavutčinas pilsētas peizāžas ir garlaicīgas un vienveidīgas. Tomēr viņš iepazinās ar meiteni Jūliju. Viņai bija 23 gadi, viņa nestrādāja un visas attiecības ar vīriešiem nebija ilgas.
Tad Nils saprata,ka viņa fotoprojekts būs nevis par pilsētu, bet gan par tās iedzīvotājiem. Jūlija zviedru iepazīstināja ar saviem draugiem un ļāva fotografēt faktiski bez ierobežojumiem: "Vari fotografēt jebko, tikai nerādi fotogrāfijas manai mammai..."
Pēc fotogrāfa teiktā, Slavutičas baltais eņģelis viņam kļuva par garlaicības simbolu. Galu galā, pilsētā gandrīz nebija nekādas izklaides jauniešiem, kas ir iemesls, kāpēc daudzi meklēja mierinājumu narkotikās un alkoholā...
Viens no galvenajiem fotoprojekta varoņiem, Kirils, parādīja sava labākā drauga kapa vietu, kurš nomira negadījuma dēļ ballītē. Blakus bija arī citi klasesbiedru kapi, un puisis domīgi teica: "Zini, šeit no narkotikām un alkohola nomirst vairāk cilvēku, nekā no radiācijas".
Kirils kopā ar draugiem strādāja 4-m enerģijas blokā Černobiļas atomelektrostacijā. Viņi strādāja maiņās: divām darba nedēļām sekoja divu nedēļu atpūta. Galvenās grūtības Kirilam bija kaut kā aizpildīt viņa nebeidzamās brīvdienas un atrast meiteni, kas būtu gatava izklaidēties tik pat daudz, cik viņš.
Kirils sadraudzējās ar Jūliju, bet viņu romantika nebija ilga. Drīz vien viņi izšķīrās, un pēc vairāku mēnešu bezgalīgajām ballītēm, Jūlija satika Žeņu.
2013. gada decembrī Jevgēnijs piedāvāja meitenei apprecēties, bet viņa mamma izvēlējās kāzu datumu ar astroloģiskā kalendāra palīdzību.
Kāzu ceremonijas laikā Jūlija atzina: "Es domāju, ka mana kleita ir pārāk caurspīdīga..."
Pēc kāzām Jūlija domāja par bērnu un sāka rūpīgāk uzraudzīt savu ēšanu un dzīvesveidu.
Drīz pēc tam, kad Jūlija un Žeņa bija apprecējušies, Kirils bija nolēmis precēties ar Nadju, ar kuru sāka tikties trīs mēnešus iepriekš. Tomēr kāzas nenotika, tās tika atceltas divas nedēļas pirms plānotā datuma.
Tomēr laulības dzīve Jūlijai un Žeņam arī nepadevās: "Es sāku domāt par šķiršanos mūsu kāzu dienā", - viņa atzina.
Tomēr Jūlija nomierinājās un devās uz darbu. Vēl pirms kāzām viņa iekārtojās pilsētas pārvaldē, bet ļoti ātri viņai apnika, jo bija jāstrādā par kapeikām...
Pēc tam meitene iekārtojās kompānijā Novarka, kura būvēja jaunu sarkofāgu pār izpostīto Černobiļas reaktoru. Tāpat kā daudzi jaunieši no viņas pilsētas, Jūlija laboja iepriekšējās paaudzes kļūdas...
Pagājušajā ziemā Jūlija un Žeņa izšķīrās. Meitene atkal atsāk īslaicīgas attiecības un meklē pareizo puisi, kurš viņu varētu aizvest no Slavutičas...
Sava fotoprojekta dēļ, Nils Ackermanns ieradās Slavutičā vairāk nekā duci reižu gadā, un šeit pavadīja aptuveni 80 dienas.
"Saskaņā ar maniem aprēķiniem, es šeit esmu izdzēris 16 litrus degvīna un konjaka. Esmu pilnīgi iegrimis projektā, un tas, kas notika ar maniem varoņiem, notika arī ar mani. Visur mani uzņēma ļoti draudzīgi!"- stāstīja fotogrāfs.
"Mani varoņi- normāli cilvēki, tāpat kā mēs visi. Mēs būvējam lielus plānus, taču realitāte bieži vien diktē savus noteikumus. Šie puiši katru dienu devās uz darbu būvēt jauno sarkofāgu pār Černobiļas atomelektrostaciju. Viņi dara šo darbu tāpat kā jebkuru citu, un labo pēdējo paaudžu lielākās kļūdas un izveidoja drošāku pasauli," - turpina Nils.
"Es domāju, ka varētu uzņemt šo stāstu jebkurā citā pilsētā. Tas pats notiek visur un ar visiem. Vienīgā atšķirība ir Slavutičas unikalitāte. Kā mēs varam veidot nākotni pilsētā, kurā nav skaidra nākotne?"- secina fotogrāfs.
Šis fotoprojekts liek mums visiem aizdomāties par savu dzīvi. Un, ja arī tevi pārsteidza stāsts par mūsdienu iedzīvotājiem Slavutičā, dalies ar fotogrāfijām ar draugiem.
Patika redzētais? Iesaki draugiem
Nākamais raksts
