-
- 20159 x
-
https://torno.lv/RhJl8lj
Visiem cilvēkiem ir tieksme kļūdīties, tajā nav nekā traka. Otrādi, kļūdas visbiežāk mūs stimulē, palielina izlēmību, kaut arī, protams, daudzi to uztver kā personīgu sakāvi un saskābst vēl vairāk. Esmu pārliecināts, jebkura kļūme ir pamatīgi jāanalizē un jāuztver kā pieredze: kļūdās visi un tu tajā skaitā.
Par piemēru var kalpot sekojošais stāsts, vienkārši izdari secinājumus un ņem vērā. Jā, cilvēks pieļāva kļūdu un tagad par to nožēlo, bet tajā pat laikā tā viņam šo to iemācīja. Protams, sveša pieredze neaizstās personīgo, bet tomēr pamēģini iedziļināties, jo vēstījums īstenībā ļoti vienkāršs. Lūk, vīrieša stāsts, kurš pameta savu sievu…
Raksta turpinājums
`Tieši pirms gada es aizgāju no savas sievas. Viņu atstāju, jo iepazinos ar jaunu, seksuālu meiteni, kura dāvāja man gandarījumu, ko jau sen nedarīja mana sieva. Viņa burtiski kļuva rupja, visa pārklājās ar celulītu, strijām, viņas vēders nokarājās…
Sieva aizmirsa par kosmētiku, pārstāja kopt savus matus un es ievēroju, ka no viņas arvien biežāk ož pēc sviedriem. Viņa pārstāja darīt elementāras lietas: krāsot nagus, skūt kājas, valkāt krūšturi, kā dēļ viņas krūtis nokārās… Vārdu sakot, visas šīs lietas ļoti negatīvi mani ietekmēja. Es vairs neredzēju to sievieti, kurā iemīlējos. Un es aizgāju.
Šodien, tieši pēc gada, kad mēs izšķīrāmies, es satiku savu bijušo sievu. Un neticēju savām acīm: cik gan labi viņa izskatījās! Skaista, kopta, ar pievilcīgu, seksuālu augumu, ģērbusies samērā atklātā, pieguļošā kleitā…Nevar būt! Es atteicos tam ticēt.
Viņa nepavisam nelīdzinājās triju bērnu (manu bērnu!) mātei un es cieši aizdomājos par to, kas gan īstenībā notika. Droši vien, kad viņa bija kopā ar mani, viņai nepietika laika trenažieru zālei, jo visu laiku veltīja man un mūsu bērniem! Varbūt, viņa nevalkāja krūšturi tikai tāpēc, ka viņai nebija laika ar to noņemties, jo vajadzēja taču barot bērnus?
Varbūt, viņa neskuva kājas un neizraustīja uzacis, jo viņai nācās gatavot, mazgāt, uzturēt kārtību pēc visiem mums? Tagad es domāju par to, ka, varbūt, īstenībā viņa bija laimīga? Viņa vienmēr bija sapņojusi par lielu un stipru ģimeni, tiecās par kādu rūpēties. Diemžēl, viņas dzīve bija jauka, bet es nepratu to novērtēt…
Es vēlos pateikt tikai vienu: es zinu, kas tāds ir - reāla sieviete mājās, un es viņu palaidu garām, pazaudēju cilvēku, kurš bija mana lielākā laime. Es apmainīju skaistumu, kas ir iekšā pret ārējo skaistumu. Bet viņa satika cilvēku, kurš pārstāja izturēties pret viņu kā kalponi un deva viņai laiku, lai viņa parūpētos par sevi. Tagad pārāk vēlu kaut ko mainīt…`
Katru reizi, kad tu domā, ka kāds nav tevis cienīgs vai neattaisno tavas cerības, vienkārši ieskaties sevī un padomā par to, ko tu dod pretī pats. Vai nepieļauj tu kļūdu tieši tagad? Ja tu vēl neesi izlēmis, vai tas tiešām ir tā, ātrāk izdari tuvam cilvēkam kaut ko patīkamu!
Patika redzētais? Iesaki draugiem
Nākamais raksts
