“Vienreiz es atgriezos mājās, paņēmu sievu aiz rokas un pateicu viņai: “Es gribu šķirties!”
Izskatījās, ka viņa nesatraucās un tikai pajautāja: ”Kāpēc?”
Mana atbilde bija izvairīga un tas viņu saniknoja.

Viņa sasita šķīvi un sāka kliegt: ”Tu neesi īsts vīrietis!” viņa raudāja visu nakti iespējams meklēja mana lēmuma iemeslu. Bet es viņu vairāk nemīlēju. Man bija viņas vienkārši žēl...

Es vainīgi parādīju viņai dokumentus par šķiršanos kuros bija rakstīts, ka es viņai atstāju māju, mašīnu un 30% manu kompānijas akciju. Sieviete, ar kuru es nodzīvoju 10 gadus, likās man absolūti svešs cilvēks. Kad es atgriezos nākamajā vakarā mājās viņa sēdēja pie galda un kaut ko rakstīja. Man nebija vakariņu, tāpēc es uzreiz aizgāju gulēt.

Nākamajā rītā viņa man izteica savus šķiršanās noteikumus. Mana sieva pieprasīja no manis tikai vienu: viņai vajadzēja, lai visu nākamo mēnesi es atrastos viņai blakus. Iemesls bija tāds, ka mūsu dēlam bija svarīgi eksāmeni, un viņa nevēlējās dēlu satraukt ar skumīgiem paziņojumiem. Viņa pajautāja man, vai es atceros kāzu dienu, un kā nesu viņu uz rokām pāri mūsu mājas slieksnim. Viņas noteikumos ietilpa punkts, lai es katru rītu iznesu viņu no guļamistabas uz rokam. Man likās ka viņa sajukusi. Bet es nolēmu paciest to vienu mēnesi.

Pirmajā dienā mēs abi jutāmies neveikli izpildot šo dīvaino aktu, bet mūsu dēls bija sajūsmā un mums aplaudēja: “Tētis mammu nēsā uz rokām!” es aiznesu sievu pāri viesistabai līdz izejas durvīm. Viņa aizvēra acis un maigā balsī nočukstēja:’” Nesaki neko mūsu dēlam par šķiršanos...” Otrajā dienā viss bija daudz labāk. Viņa piespiedām manām krūtīm un es sajutu viņas krekla aromātu.
 
Beidzot es sapratu, ka jau daudzus gadus neesmu ieskatījies sievas sejā: Tā sāka pārklāties ar grumbiņām, bet kādreiz tik krāšņie mati lēnām nosirmoja, bija redzams: ka laulība viņai nebija viegla lieta. Trešajā dienā es sajutu pēkšņu intīmas kaisles atgriešanos es sapratu, ka tā ir tieši tā sieviete kuru es nēsāju uz rokām desmit gadus atpakaļ. Ceturtajā un piektajā dienā tuvību sajutu aizvien vairāk.

Ar katru dienu es sapratu, ka viņa kļūst slaidāka un vieglāka. Vienā jaukā dienā es sāku apzināties cik daudz rūgtuma un sāpju viņa izjuta manis dēļ es saķēru galvu un izdzirdēju dēla balsi: “ Tēti, ir laiks nest mammu!” Viņam šī parādība kļuva par sava veida jautro rituālu. Es ievēroju, ka mana sieva saķēra dēlu un piespieda sev pie krūtīm. Es aizgriezos, saprotot, ka tas var visu mainīt es pienācu pie sievas, un sajutu viņas pieskārienu savam kaklam. Es turēju viņu tik cieši, kā pirmajā mūsu kāzu dienā.

Pēdējā mēneša dienā, kad visam bija jāatrisinās es aizbraucu un dzīvokli pie savas mīļākās uzkāpu pa kāpnēm un pateicu viņai: “Piedod, Džeina es nevēlos šķirties no savas sievas!” Es skrēju uz mājām un pa ceļam atcerējos, kad mūsu kāzu dienā solīju viņu nēsāt uz rokām līdz nāve mūs šķirs. Es apstājos pie puķu veikala, pasūtīju viņas mīļākos ziedus, un palūdzu floristam uzrakstīt uz atklātnes: “Es nēsāšu uz rokām tevi katru rītu, līdz nāve mūs šķirs”. Ar ziediem rokās un milzīgu smaidu sejā es ienācu mājā un uzzināju: mana sieva ir miegā mirusi!

Ārsti pateica, ka viņa cieta no vēža. Es biju tā aizrāvies ar savu mīļāko, ka to neievēroju. Viņa saprata, ka drīz vien mirs, un vēlējās izdarīt visu to labāko man un mūsu dēlam. Un mans solījums īstenojās...