Tu esi zaudējis interesi par dzīvi, tevi nekas neinteresē, izņemot tavus gadžetus. Saskarsme kļuva vienpusēja. Tu pārstāji uzdot jautājumus, bet uz maniem atbildēji ar vienu vārdu. Tu esi neapmierināts un centies neskatīties man acīs.

Naktīs mēs guļam blakus, nepieskardamies viens otram un nerunājot. Es vairs neraudu pirms gulētiešanas, jo zinu, ka asaras ir bezjēdzīgas. Neviens mani nedzirdēs.

Tu neesi man pieskāries kopš tā laika, kad mēs aizsākām otro bērnu. Es gribu, lai tu mani apskauj, atnes no rītiem tēju un saki, ka novērtē mani.

Tu nekad man tā nepieskarsies un nenoskūpstīsi.

Es gribu dalīties ar maziem dzīves priekiem ar cilvēku, ar kuru es grasījos dalīt visu dzīvi un pasauli. Bet tevi kaitina, kad es mēģinu organizēt atpūtu visai ģimenei. Tu gribi tikai gulēt.

Mēs abi strādājam pilnu dienu un vienādi pelnām. Bet tu izturies pret mani kā pret garīgi nepilnvērtīgu. Kad tava darba diena beidzas, mans darbs turpinās. Man ir veļas mazgāšana, ēdienu pirkšana, ēdiena gatavošana, mājasdarbi, iepirkumi... dažreiz ir tik daudz, ka nespēju izturēt. Gribas kliegt: “Kur ir vīrietis, kuru es iemīlēju?”

Sāpes ir asākas, kad tuvumā ir iemīlējušies pāri. Viegls pieskāriens, kas ir daiļrunīgs, vai skūpsts uz kakla modina manī skumjas. Jo es saprotu, ka tu nekad nepieskarsies man un neskūpstīsi. Man ļoti trūkst maiguma. Viņiem vajadzētu man dot spēku, nevis dusmas, kas aizstāj mīlestību.

Draugi ir vienisprātis, ka mana situācija ir bezcerīga. Es saprotu, ka esmu arī vainīga tajā, kas notika. Kad es par to pateicu vecākiem, es dzirdēju: ”Mīļā, viņš tikai pārāk daudz strādā. Lūdzu, neapgrūtini viņu”. Es neko neatbildu.

Es gribu raudāt, un no manas sirds atšķeļas vēl viens gabaliņš.

Man bail, ka bērni aug pasaulē, kur asi atbild, bet nevis sarunājas cits ar citu, māte atbild par visu ģimeni, mīlestība neko nenozīmē. Tā nedrīkst būt ne tagad, ne nākotnē.

Tava attieksme pret dzīvi ir pretēja manējai. Es gribu smieties, bet neatceros, kad smējos pēdējo reizi. Es gribu tevi apskaut, kad tu atgriezies mājās, un lai tu man atbildi ar to pašu. Un es gribu dalīt ar tevi pienākumus un atbildību.

Man ir tik skumji un žēl tevis. Žēl sevis. Žēl bērnu. Žēl to dzīvi, kas mums varētu būt. Bet es nevaru palikt pie tevis pat bērnu dēļ. Es zinu, ka tas tikai pagarinās šo agoniju.

Es vienmēr esmu uzskatījusi sevi par stipru, bet, ja turpināšu tajā pašā garā, es salūzīšu. Lūdzu, neļauj tam notikt. Atzīsim sakāvi un kļūsim par draugiem.