-
- 50627 x
-
https://torno.lv/R7ThwcS
Iedomājieties, ka jūs esat pilnīgi laimīgs, veselīgs, un plaukstošs indivīds. Tad kādu dienu, jūs ievērojat, ka jūsu rokas nedarbojas tikpat labi kā agrāk. Tad tas pats notiek ar jūsu kājām, pēdām un pat muti. Jūs vairs nevarat staigāt, runāt, vai pārvietot lietas. Bet visu laiku, jūs esat pie pilnas apziņas. Jūs zināt un saprotat, kas ap jums notiek, bet nevarat atbildēt uz to. Pēkšņi jūs esat ieslodzītais savā ķermenī, un neviens nevar palīdzēt tikt ārā no šī stāvokļa.
Martins cieta no reta sindroma, kas nav pilnībā izārstējams, gāja cauri daudzu gadu ārstēšanas kursiem, lai vismaz uzlabotu savu veselības stāvokli, un kļuva par cilvēku ar iedvesmojošu stāstu, kuru ir vērts pastāstīt. Lasiet par viņa bezgalīgo cīņu ar dzīvi un atgādiniet sev, ka viss ne vienmēr ir tāds, kā tas izskatās.
Šis ir stāsts par Martinu Pistoriusu.
Raksta turpinājums
Viņš būdams bērns nebija savādāks nekā jebkurš cits. Dzimis Dienvidāfrikā, ar sevi mīlošiem vecākiem, brāli un māsu.
Bet, kad viņam palika 12, kaut kas sāka mainīties.
Neviens nezināja, kas īsti notiek, bet saprata, ka tas varētu ietekmēt visu Martina pārējo dzīvi – un pat pilnīgi iznīcināt viņa izredzes uz normālu bērnību.
12 gadu vecumā viņš pirmo reizi iekrita komā.
Tas bija kaut kas neizskaidrojams un ilga trīs gadus.
Kad viņš bija 16 gadus vecs, viņš sāka atgūst samaņu.
Bet kas notika pēc tam, kad tas bija vēl grūtāk pārvarams nekā pati koma.
Pie pilnas apziņas viņš nonāca būdams jau 19 gadu vecs.
Bet pat ja viņš bija nomodā, viņš nebija īsti `tur`.
Viņš bija pilnībā zaudējis spēju sazināties.
Visa viņa ķermenis bija paralizēts. Viņš nevarēja staigāt, darboties ar rokām vai pat runāt.
Par viņa galveno komunikācijas formu kļuva viņa acis.
Viņa aprūpētāja, Virna van der Walta, pamanīja un vērsa pārējo uzmanību uz to ka, Martins varētu izmantot savas acis, lai reaģētu uz lietām.
Un tad viņa ģimene beidzot nolēma izpētīt un saprast, kas īsti notiek.
Viņi nosūtīja Martinu uz University of Pretoria testēšanai, un tur tika apstiprināts, ka Mariuss visu saprot un apzinās visu kas notiek ap viņu.
Pēc Universitātes apmeklējuma Martina vecāki nolēma aprīkot viņu ar dažiem instrumentiem, kuri bija nepieciešami ,lai varētu efektīvi sazināties.
Vecāki aprīkoja Martinu ar datoru, kuram bija speciāla programmatūra, un viņš sāka lēnām atgūt dažas ķermeņa augšdaļas funkcijas.
Dzīve nebija perfekta, bet, par prieku visiem, Martina stāvoklis turpināja uzlaboties.
Iedomājieties, kāda ir sajūta, kad tu dzīvo dzīvi, fiziski esi visam klāt, bet nespēj sadarboties ne ar vienu, kas atrodas blakus. Nodēvēt to par vienkāršu izaicinājumu būtu nepietiekami.
Viņš bija spējīgs pabeigt skolu.
Cīņa vēl ir tālu no beigām, bet tagad Martinam ir iespēja saņemt vairāk vai mazāk normālu dzīvi.
Viņš pat satika savu sapņu meiteni un tagadējo sievu - Džoannu.
Viņš pat pārcēlās uz Apvienoto Karalisti, lai būtu kopā ar viņu, un viņu laulība ir tik stipra, cik tā ir iespējama.
Lai gan briesmīgākais laiks jau ir palicis aiz muguras, Martins nespēj to pilnība aizmirst.
Viens brīdis, kuru Martins bieži atsauc atmiņā ir saistīts ar viņa māti. Martins atceras kā māte ir viņu vērojusi un vēlējusies, lai viņš nomirst. Ne jau tādēļ ka viņā nevēlējās par dēlu rūpēties bet gan tādēļ, ka nesaprata, ka Martins joprojām ir turpat. Tikai nevarēja to nekādā veidā izrādīt.
Un sindroms „iesaldētais” joprojām paliek lielākā mīkla.
Ārsti saka, ka parasti tas notiek insulta rezultātā - atslēdzas daļa smadzeņu, kuras atbild par ķermeņa un lielākās daļas sejas muskuļu aktivitātēm.
Tagad Martins ir spējīgs runāt (joprojām izmantojot valodas sintezētāja programmatūru uz sava datora) - bet viņš joprojām ir ratiņkrēslā.
Bet tas nekādā veidā neietekmē viņa mīlestības un smieklu pilno dzīvi, kuru viņš vada kopā ar Džoannu.
Viņa pieredze liek viņam būt vēl pateicīgākam par dzīvi kas viņam ir, kaut arī ne pilnībā pilnvērtīgu, bet tomēr dzīvi
"Tik daudzus gadus, es jutos kā spoku," viņš teica vienā intervijā. "Es varēju dzirdēt un redzēt visu, bet tas bija tā it kā manis tur nemaz nebija. Man bija neredzams."
Lai gan lietas nav ideālas, viņš ir atguvis kontroli pār savu dzīvi.
"Tas reizēm bija biedējoši," viņš atceras. "Tas, kas mani pilnībā ierāva sevī bija nespēja kaut ko darīt pašam - pilnīgā bezspēcība. Katru manas dzīves aspektu kontrolēja un noteica kāds cits. Viņi nolēma, kur man būt, ko man ēst, vai man sēdēt vai atgulties, kādā stāvoklī man gulēt, īsāk sakot visu. "
Viņš pat ir uzrakstījis grāmatu par savu pieredzi.
Memuāru nosaukums ir "Ghost Boy" un tajos, hronikas veidā ir aprakstītas Martina sajūtas no brīža, kad viņš "zaudēja kontaktu" ar pasauli līdz šim brīdim.
Dienvidāfrikas prezidents Thabo Mbeki ir Martinam izteicis savu visdziļāko cieņu.
Neskatoties uz to, ka viņš tagad dzīvo Lielbritānijā, Martinam joprojām ir spēcīgas saites ar vietu kurā viņš ir dzimis - un vietu, kurā bija sācies viņa murgs.
Un, neraugoties uz sarežģījumiem, viņš joprojām izdara to ko vēlas.
Lūk Martins, sniedz datorizētu prezentāciju starptautiskā konferencē Izraēlā.
Skaties Martina sirdi plosošo (bet galu galā, iedvesmojošo) stāstu.
Patika redzētais? Iesaki draugiem
Nākamais raksts
