Mūsu stāsta varone rīkojās ļoti neparasti. Lai vīrs un bērni sāktu cienīt viņas pūles, viņa uzrakstīja vēstuli, kurā izteica visas savas pretenzijas. Lai izpirktu savu vainu, bērni publicēja šo vēstuli internetā, tā dodot iespēju citiem aizdomāties un sākt cienīt savas mātes un sievu darbu.

„Mana mīļā ģimene! Es vairs nepieskaršos pie netīrās veļas, traukiem vai jūsu problēmu risināšanas, kamēr mēs nesāksim strādāt komandā.

Mans darbs mājās ir tikpat svarīgs, kā jūsu, tādēļ es pieprasu mani cienīt. Jūs uzskatāt, ka tīrīt un mazgāt aiz jums ir mans tiešais pienākums, pat nenojaušot, cik daudz spēka es tam patērēju. Kopš šodienas es vairs negribu vākt jūsu netīrās drēbes, kuras ir izmētātas pa visu māju, nest netīros traukus uz virtuvi un nemitīgi meklēt TV pulti. Mans pacietības mērs ir pilns!

Pēdējais piliens manā bezgalīgi dziļā pacietības traukā bija šīs brīvdienas. Visiem bija ļoti jautri, kad mūsu suns atskrēja mājās ar mango mizu zobos un sāka ar to spēlēties. Suns izskatījās ļoti smieklīgi, un mēs ilgi par to smējāmies.

Bet pēc tam visi mierīgi aizgāja uz otru istabu, pasaucot suni līdzi. Katrs no jums pārkāpa pāri spalvu kamoliem, kuri mijās ar mango mizas gabaliem, noteikti padomājot „Mamma savāks”.

Kāpēc nevienam no jums neienāca galvā savākt visas šīs briesmas?

Es daru jūsu vietā visu: apmaksāju rēķinus, uzkopju māju, apkopju dzīvniekus, palīdzu ar praktiski visu problēmu atrisināšanu. Ko es saņemu par to? Spalvu kamolus, par kuriem nevienam nav nekādas daļas.

Bet visam ir sava robeža!

Katrs no jums ir kļuvis par veiksmīgu cilvēku. Manam vīram ir lieliska karjera, arī bērni ir veiksmīgi uzsākuši savas dzīves gaitas. Es ļoti ar jums lepojos, patiesi! Mana galvenā kļūda ir tajā, ka es esmu iegrimusi rūpēs par jums un pati esmu kļuvusi nemanāma. Nevis pavarda glabātāja un lieliska sieva, bet vienkārši mājkalpotāja.

Iespējams, es pati pie tā esmu vainīga. Pārāk daudz par jums rūpējos un vienmēr visus žēloju. Bet es gaidu tieši tādu pašu attieksmi no jums.

Saprotiet, mēs esam ģimene. Ne vienkārši sveši cilvēki, kuri dzīvo kopā. Mēs esam tuvinieki, kuriem viens otru ir jāatbalsta, un viens otram ir jāpalīdz. Tādēļ es gaidu atbalstu no jums.

Es neatsakos pilnībā no saviem iepriekšējiem pienākumiem. Kopš šī brīža, es to darīšu tikai tad, kad gribēšu. Jums nebūs par grūtu pasūtīt picu, pareizi? Bet, kad man būs iedvesma – es palutināšu jūs ar ko gardu.

Arī man ir sava dzīve.

Jūsu mīlošā māte un sieva”.

Uzraksti mums, ko tu domā par šādu vēstuli. Tas ir kliedziens pēc palīdzības vai drosmīgs solis un efektīgs problēmas risinājums?