”Pirms dažiem gadiem es netīšām nogāju lejā ”dzīvajā ellē”. Tas ir visprecīzākais mūsu asenizatoru darba apstākļu apraksts. Tūkstošiem sieviešu un vīriešu smok no smakas, jo viņiem nav aizsargmasku, un viņi grimst netīrumos, jo viņiem neizsniedz nekādus palīglīdzekļus.

Viņi ar galvu lien mēslos, iznāk no tiem pilnīgi citi cilvēki: laika zoba skartiem un ar izmirušiem skatieniem. Tas manī izsauca taisnīgas dusmas. Es stingri nolēmu, ka to neatstāšu bez ievērības. Ar šīm bildēm es parādu šo nabadzīgo dvēseļu traģēdiju un mudinu palīdzēt viņiem”,- saka Sudharaks Olve.

Pašvaldības dienestā Mumbaijā ir aptuveni 30 000 asenizatoru un apkopēju.

Cilvēki, kas pieder pie dalīto kastas, agrāk pazīstami kā neaizskaramie, vāc miskasti, slauka pilsētas ielas, tīra notekas, iekrauj un izkrauj miskastes savācējus un strādā izgāztuvēs.

”Visi viņi bez izņēmuma nicina savu darbu”, - stāsta fotogrāfs Sudharaks Olve, kurš iemūžināja šo cilvēku darbu vesela gada garumā.

Mumbaija dienā saražo 7 000 tonnas atkritumu.

Darbiniekiem bieži vien jādodas lejā kanalizācijā, bet dažas drenāžas līnijas ir tik dziļi, ka tajās varētu ietilpt divstāvu autobuss.

Pēc tam, kad nabagi atkal tiek augšā, viņi trīc no noguruma un aukstuma. Viņi ir tik izsmelti, ka krīt uz zemes, lai noķertu elpu. Šāds darbs neprasa īpašas iemaņas, vajadzīgs tikai roku un kāju pāris, pietiekoša izturība un drosme, lai laistos lejā šajā ellē.

Parmars izmanto savu smago koka slotu, lai slaucītu tiltu. Tas ir jādara ātri, jāpaspēj visa miskaste iesaiņot mazos maisiņos, jo vējš momentāni iznēsā lapas uz visām pusēm, it kā smietos par viņa centieniem.

Starp miskastēm, kuras šķiro darbinieki, atrodas dzīvnieku atliekas, ēdiena atliekas, slimnīcas atkritumi, šķeldas, akmeņi, stikla lauskas un pat metāla asmeņi.

Atkritumu savākšana ir sarežģīts un labi organizēts darbs, kurš tiek izpildīts primitīvā veidā: atkritumus vāc ar rokām, bet maisus stiepj uz pleciem.

Džadhavam, kurš jau daudzus gadus nodarbojas ar šo darbu, nepatīk par to runāt. Viņam ir daudz rētu, kas palikušas no bīstamiem atkritumiem. Vīrietim bieži sāp mugura, bet viņam ir jābaro ģimene, tāpēc viņš nepamet šo darbu.

Austrumu un rietumu pilsētas nomalēs ir piecas izgāztuves, kas ir pārblīvētas ar atkritumiem. Nevienā no šīm vietām nav ierīkotas telpas, lai strādnieki varētu atpūsties un paēst un pārģērbties.

Vienīgā priekšrocība strādāt pašvaldības pakalpojumos Mumbaijā - bezmaksas dzīvesvieta. Tomēr bieži vien vienā mājā nākas dzīvot divām vai pat vairāk ģimenēm. Katras ģimenes teritoriju atzīmē ar līnijām uz grīdas.

Hiramans visu savu dzīvi strādā par asenizatoru. Izskatās viņš ne visai, viņa sieva saka, ka visticamāk viņš drīz varētu mirt. Saskaņā ar Indijas likumiem, pēc vīra nāves, viņa sieva iegūst viņa darbu, lai varētu pabarot ģimeni. Mazs mierinājums.

Šis briesmīgais skats uz visiem laikiem paliks manā atmiņā. Kāda briesmīga netaisnība: augšējie Indijas slāņi brauc ar luksusa automašīnām un ēd delikateses, šie nabagi knapi savelk kopā galus, burtiski aizrijoties ar bagātnieku mēsliem.

Tas, kas notiek Indijā, parāda mūsdienu sabiedrības patieso gleznu, kura gandrīz nav mainījušies no seniem laikiem.

Raksti savus komentārus un dalies ar draugiem.