-
- 7376 x
-
https://torno.lv/Ra1pyu1
Šis stāsts ir no tiem, kuri pierāda, ka pasaulē vēl ir cilvēki, kuri spēj mīlēt un gaidīt desmitiem gadu, neskatoties ne uz ko. Ja kādam par to pateikt, tad, drīzāk, neticēs. Nu kura gan gaidīs 70 gadus puisi, kurš vienreiz pazuda un pie mīļotās vairs neatgriezās? Bet ir tādas.
Tas bija Teksasā, ASV, vēl tālajā 1944.gadā. Jauniņā Pegija iemīlēja skaistuli pilotu Bilu Harisu un, protams, tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena. Drīzumā jaunie ļaudis apprecējās. Diemžēl, laime nebija ilga: pēc 6 nedēļām Hariss tika aizsaukts uz fronti. Viņi redzējās pēdējo reizi aerodromā, no kurienes Bils devās uz Franciju…
Raksta turpinājums
Sliktās ziņas sasniedza sirdi plosīto Pegiju vien pēc dažām dienām: pēc ierašanās uz vietas un pirmajām kaujām puisis pazuda bez vēsts. Neviens nezināja, kur viņš ir. Tā kā Bila nāvi neviens neapstiprināja, jauniete cerēja, ka viņš ir dzīvs un turpināja gaidīt. Taču pilots Hariss aizvien neatgriezās…
Pēc neiedomājami gariem 70 gadiem viens no Pegijas radiem negaidīti uzgāja arhīva ierakstu, kurā bija pieminēts Bils. Runa bija par lidmašīnu, kura tika notriekta virs Normandijas netālu no Leventes pilsētiņas, - to pilotēja amerikāņu lidotājs Hariss. Par nožēlu, pilots neizdzīvoja un tika apglabāts vietējā kapsētā.
Pegija vairs nešaubījās – viņas vīrs ir gājis bojā. Lai atdotu pēdējo godu piemiņai, viņa devās uz Franciju uz Bila kapavietu. Kāds gan bija viņas pārsteigums, kad viņa uzzināja, ka lidotāju Harisu šeit atceras kā varoni! Mazajai Leventesai viņš kļuva par pašuzupurēšanās simbolu: viņam par godu nosaukta galvenā iela, kurā katru gadu notiek Uzvaras parāde, lidotāja kapu katru reizi noklāj ar ziediem.
Pēc pilsētnieku versijas, lidmašīna tika notriekta tieši virs pilsētas un sāka krist. Lidotājam Harisam bija izvēle: katapultēties un ļaut degošai mašīnai nokrist uz pilsētas vai upurēt sevi un censties aizvadīt lidmašīnu sāņus. Viņš izvēlējās otro. Pārsteigtie aculiecinieki vēroja, kā pēdējo reizi piepūlē ierēcās dzinējs un degošais iznīcinātājs nogāzās mežā…
Bils Harisons pēc nāves tika apbalvots ar medaļu par drosmi un bezbailību, bet Pegija kopš tā laika katru gadu apmeklē sava vīra kapu. Pilsētiņā Levente līdz šim ir dzīvs vienīgais to notikumu liecinieks – Gi Surlovs, tā ka amerikāņu pilota varoņdarbu atceras līdz šim.
Pegija nogaidīja Bilu visu savu dzīvi, otrreiz tā arī neapprecējās. Droši vien, ļoti sāpīgi dzīves norietā uzzināt tādu patiesību. Mierina tikai lepnums par vīru, kurš izdarīja visu, ko varēja, lai neviens no mierīgiem iedzīvotājiem neciestu. Starp citu, francūži sargā Pegiju kā acuraugu, jo viņa arī ir daļa no šī varoņdarba.
Patika redzētais? Iesaki draugiem
Nākamais raksts
