“Mana mamma ļoti nenopietni izturējās pret naudu.

Kādu reizi mēs nokļuvām ļoti sarežģītā finansiālā situācijā. Naudas nepietika ēdienam. Vajadzēja pabarot četras mutes: mamma, kas bija bez darba, manu (man ir 13 gadi), tēvu (viņš ir alkoholiķis) un kaķi Persiku.

Mamma aizbrauca pie māsas aizņemties naudu. Aizņēmās tieši tik, cik mums būtu vajadzīgs nedēļai.
- Tālāk mēs paši, - viņa pateica māsai, kura piedāvāja lielāku naudas summu.
 
Mamma atgriezās mājās sliktā stāvoklī. Viņa nemīlēja aizņemties. Sacīja: Aizņemies svešu, bet atdod savu. Es biju mājās un tikko biju izbarojusi pēdējo zivju konservu kārbu kaķim, kuram, tāpat, nebija ko ēst.

-Ma-a-aam...- es ienācu istabā, nenoņemot apavus. Parādīju viņai sagriezto kārbu.

- Ak, Dievs,- māte sāka raudāt.
 
Viņa visu saprata. Ka savu naudu vajadzēs atdot divas reizes vairāk, nekā bija plānojusi. Pēc stundas viņa devās atkal pie māsas. Bija vakars, krēsloja.

- Mamm, nopērc kaut ko ēdamu atpakaļceļā, citādi veikali būs jau slēgti...

- Bet ko tev gribas?

- Ananāsus, pajokoju es.- Kāda nozīme, ko man gribas? Nopērc mums kefīru un maizi, bet kaķim- konservus. Nevaram tērēties, neēdīsim desu un sieru.

Es gaidīju mammu mājās. Pēc pāris stundām viņa atgriezās mājās lieliskā noskaņojumā.

- Ņem, stiep uz virtuvi,- viņa teica, dodot man iepirkumu maisu.

Es paklausīju, strauji parāvu maisi uz augšu un tam izplīsa dibens. Uz grīdas nokrita karsta kūpināta skumbrija (mēs ar mammu to dievinājām kopā ar kartupeļiem), desa, siers, konservi … ananāss!!!

- Kas tas? - es apstulbusi pajautāju.

- Vienreiz dzīvojam, - atbildēja mamma uz manu jautājumu.

- - Es nesapratu, tu mirt taisies? Bet pakārt man parādus kaklā? – jokodamies es pārjautāju.- No kurienes šis ēdiens? Tu aplaupīji banku?

- Oļa, es aizņēmos naudu, pēc tam iegāju veikalā, nopirku maizi un kefīru un sajutu - tūlīt sākšu raudāt. Noskaņojums briesmīgs. Domāju, tūlīt aiziešu mājās, ēdīšu maizi ar ūdeni, un bērnu ar to pašu barošu, un vispār, no skumjām sajukšu prātā. Bet naudas skumbrijai pietika. Nu un es... Kā saka, līksmojiet, lupatlaši...
 
- Mamma, es pareizi saprotu, ka, tad, kad mēs to visu šo mēs noēdīsim (bet tas būs jau rīt, tāpēc ka mums ir četras mutes), tad mēs paliksim bez naudas un bez ēdiena?

- Tad arī risināsim šīs problēmas rīt! - jautri attrauca mamma.- Atradīšu darbu. Mani, lūk, aicina aicina uzkopt bagātas mājas. Bet tagad, meit, izvāri kartupelīšus, un ar skumbriju... Bet ananāss desertam.

Es, klusējot, tīrīju kartupeļus, aizgriezusies un zemu noliekusi galvu. Man nebija jautri, un es nejutu prieku par paredzamo maltīti. Mans kuņģis savilkās no šausmām, gaidot rītdienu. Es biju izbiedēta. Man 13, bet es visu sapratu. Zinu, kas būs rīt. Rīt mamma klusi raudās spilvenā. Tāpēc, ka viņa ir strupceļā.

Viņa bija direktora vietniece rūpnīcā, kas ražoja marmoru. Pusgadu atpakaļ pazuda vagons ar marmoru. Bija izmeklēšana. Aizdomās turēja visus. No galvenajiem līdz pat apkopējai. Mammu arī.

Mammu šokēja, ka viņu - tāpat, kā pārējos. Tāpat iet uz nopratināšanām, tāpat atbild uz izmeklētāju āķīgiem jautājumiem. Mamma - klīniski godīga sieviete. Nekad un ne no viena nav paņēmusi pat saspraudi.

Rūpnīcā strādā daudzus gadus. Ir uzticīga tai. Kļuva par direktora vietnieci, lai gan augstākās izglītības nebija. Kā viņu varēja turēt aizdomās? Mamma to uzskatīja par nodevību. Un aizgāja prom no darba. Es nesapratu, kāpēc viņa to izdarīja. Ja viņu vienu pašu turētu aizdomās...Bet taču, visus! Aiziešana no darba izskatījās aizdomīgi. It kā “būtu zinājusi, ko ēdusi”.

Tas satrieca mammu vēl vairāk. Neviens nesaprata un viņu neatbalstīja. Un neaizstāvēja viņu izmeklētāja priekšā. Patiesībā, es domāju, viņa negribēja iet prom no darba. Viņa gribēja parādīt rūpnīcai, ka viņa ir sašutusi par doto situāciju, un piedraudēja atņemt rūpnīcai visvērtīgāko - sevi. Bet viņas iesniegumu negaidīti klusējot parakstīja. Tas satrieca mammu. Neviens nekrita ceļos un nelūdza piedošanu.

Mamma gaidīja citu attieksmi.

- Nu kā mēs varētu iedomāties, ka Jūs esat iesaistīti noziegumā, ak, mēs muļķi! – vajadzēja viņiem pateikt.

Bet neviens nepateica. Pēc mēneša atrada vainīgos. Un vagonu atrada. Un tā, protams, nebija mamma. Visi uzelpoja. Mamma sāka gaidīt atvainošanos un lūgumu atgriezties. Neviens. Neaicināja. Bet divus mēnešus atpakaļ mamma uzzināja, ka viņas amatu samazināja: sadega tilts, pa kuru bija iespēja atgriezties pagātnē.

Beidzās ietaupījumi. No ietaupījumiem – tikai godīgums un sirdsapziņa, un vientulība.

Rīt šo skumbriju mēs apēdīsim ar kartupeļiem, un mamma raudās. Tāpēc, ka vajadzēs iet novākt citu atkritumus. Un tas pēc direktora vietnieka amata! Tas sadragā pašnovērtējumu. Bet, ja par to uzzinās rūpnīcā?

- Mamma, varbūt pamēģināt atgriezties rūpnīcā? Citā amatā?
- Uz kurieni? Nodevēju kolektīvā?
- Pie kādiem nodevējiem? Viņi darīja to, kas bija jādara.
- Neviens! Neviens, meitiņ, mani neapstādināja.
- Kāpēc tu rakstīji iesniegumu par aiziešanu? Lai apturētu? Cilvēki bija tādā pašā stresā!
- Cilvēkam vienmēr ir jāsaglabā cilvēcība. Bet nevis jākļūst par šakāļiem.
 
Es nopūtos. Aizgāju pie sevis, nesasniegusi rezultātu. Kādi šakāļi? Kas? Vēlāk pie vakara procedūrām pirms miega, pievienosies mammas raudas spilvenā. Ja aizietu pie mammas un glāstītu viņas matus, būs atbilde: “Nekad! Nekad tā nedari!” Un nebūs skaidrības: kā nedarīt! Neiet prom no darba? Vai neapvainoties? Vai neglāstīt galvu? Ko nedarīt? Bet, kad viņa aizmigs, es aiziešu uz savu istabu, klusi sēdēšu un it kā skatīšos televizoru...

Es nemīlēju šo mammas bezrūpību: iztērēt to, kā nav, un nopirkt to, bez kā var izdzīvot. Droši vien, es šo naudu, kas paredzēta bija vienai nedēļai, “izvilktu’ uz divām nedēļām.

Mani biedēja perspektīva badoties. Es nezinu, cik tā bija reāla, bet “ja nu notiek”? Es atceros, kā es solīju sev tajā laika posmā attiekties pret naudu atbildīgi un stingri, netērēt bezjēdzīgi naudu. Es pat baidījos ēst šo skumbriju? Ja nu tas ir pēdējo reizi?
 
Tagad mammas vairs nav. No tā brīža pagājuši 20 gadi. Es attiecos pret naudu vieglprātīgi. Pārāk vieglprātīgi. Es nevarēju apmānīt gēnus. Tēlaini izsakoties, es visu mūžu pērku skumbriju un ananāsus, šādi tērējot pēdējo naudu. Un nezinu, vai var būt savādāk.

Esmu impulsīva un naiva. Viegli zaudēju un nežēloju. Tikai mēģinu izdarīt secinājumus.

Tagad man ir finansiālu zaudējumu periods. Viss, ko ieguldu, pazūd. Līdz pat sīkumiem. Pārdeg tehnika, tiek sasisti planšetdatori, maksāju soda naudas...Bet es esmu mierīga. Jo naudas daudzums nav pakāpiens ceļā uz iekšējo harmoniju, bet tikai brīvība no tās. Bet es neesmu hipijs, un ,protams, neaicinu dzīvot bez naudas.
 
Es noskaidroju, cik naudas ir nepieciešams, lai būtu laimīgs. Kāda summa - lai ieietu dvēseliskā dzen punktā? Simts? Divi simti? Miljons? Man gribās visiem skaļi pateikt: laimei kā tādai nauda nav nepieciešama. Nepastāv summa, kas var jūs padarīt laimīgu, ja jūs neesat saskaņā ar sevi.
Noregulējiet iekšējo kompasu. Viņam nav jārāda uz maciņu. Viņam ir jārāda ceļš uz sevi pašu. Ja jūs esat spiesti mazgāt grīdas, tad mazgājiet un ne jau algas dēļ. Bet lai būtu tīrs. Tās ir divas dažādas motivācijas.

Pirmā - par atkarību. Otrā par - par brīvību.

Mana brīvība smaržo pēc skumbrijas. Un mazliet pēc ananāsa. Paldies, mamma, par šo mācību.
Es pārdevu iepakojumu ar jaunām bērnu mantiņām. Pavisam jaunām, zīmolu drēbes. Un šūpuli. Un daudz ko citu. Gribēju visas mantas pārdot kādai topošai māmiņai. Iepakojuma satura vērība - aptuveni 30 tūkstoši rubļu. Bet sludinājumā norādīju - 10. Un nedēļas gaitā es sūtīju visiem interesentiem foto, atbildēju uz jautājumiem, tērēju laiku un biju aizkaitināta.

Domāju: kāpēc es to daru? Vairākas reizes jau gribēju vienai no sievietei uzrakstīt: ņemiet bez maksas. Tikai ātrāk. Bet šī nauda... Tik enerģijas, tik laika iztērēts. Šis kefīrs ar maizi...

Es pēc tikšanās aizbraucu mājās, un neatradu pieparkošanās vietu, iebraucu kaimiņmājas pagalmā. Tur uz soliņa, laukumā, sēdēja sieviete stāvoklī. Es noparkojos blakus viņai. Un ieraudzīju, ka viņa saviebjas. Pienācu un pajautāju:

- Vai jums viss ir labi? Jo ir redzams, ka ne visai...
- Nē, paldies! Viss kārtībā - sieviete pasmaidīja. - Apsēdos atpūsties.

Es jau gribēju aiziet, bet… ievēroju viņas mētelīti, kuru nevarēja sapogāt, un zābakus ar nošķiebtiem papēžiem. Un, nezin kāpēc, pajautāju:

- Vai jums nav vajadzīgas bērnu mantiņas? Man no meitas palika.
- Vai!, - sieviete nosarka.- Ļoti vajag. Ļoti. Vīrs bez darba. Tagad meklē steidzīgi jaunu darbu...Ļoti pārdzīvoju.
- Jūs tālu dzīvojat?
- Nē, tajā mājā, aiz tilta.
- Lieliski. Nu tad ejam ciemos, pēc drēbītēm...
- Jūs nopietni? Saprotiet, es te sēžu uz soliņa un tieši domāju, kā mēs būsim, ko mēs darīsim, kā dzīvosim? Man ir jādzemdē pēc mēneša. No sākuma es nevarēšu strādāt. Bet vīrs... tik kautrīgs. Nevar par sevi pastāvēt. Bet tās kapeikas, kas tagad ir, to nepietiek... Un es domāju, ko lai dara? Un te Jūs!!

… Pusstundu atpakaļ Oksana un viņas vīrs Viktors izkrāva no manas mašīnas milzīgu daudzumu bērnu mantiņu.

- Var Jūs apskaut? – pajautāja Oksana, gandrīz vai raudot.- Jūs esat mūsu sargeņģelis. Cik esam jums parādā?

- Jums ir jādzemdē vesels bērniņš, - teicu es atvadoties.

Mēs nefotografējāmies. Mēs apskaujamies un norunājam pastaigāties ar bērnu kopā.

Es atkal braucu mājās un noparkojos tālu no mājas ieejas durvīm. Izkāpju no mašīnas un ar tīksmi ieelpoju svaigu gaisu. Man ir ļoti labi. Es pat teiktu - harmoniski. Ja es mācētu dziedāt, es dziedātu. Cik jauki smaržo pavasaris! Kas tas.. pagaidiet.. tūlīt...

Aaaa, skumbrija, karsti kūpināta! Un mazliet ananāss...”
 
Nekāda nauda nepadarīs tevi laimīgu, ja tu neesi harmonijā ar sevi!