`Es braucu uz darbu un apstājos uzpildes stacijā, tā kā benzīns bākā bija palicis maz. Piebraukusi pie kolonas, es izkāpu no mašīnas un devos stacijas ēkas virzienā. Te manu skatu piesaistīja vīrietis vidējos gados, kurš stāvēja pie blakus kolonas un raudāja. Nolēmu apskatīt viņu uzmanīgāk, kad pēkšņi mans skatiens nofokusēja skatu, kurš lika manai sirdij notrīcēt. Neskatoties uz to, ka ārā bija ziema, bet gaisa temperatūra pie 10 grādiem aukstuma, viņš bija apāvies tikai vienās iešļūcenēs uz zeķēm! `

Es paskatījos uz viņa mašīnu un ieraudzīju sievu, kura raudāja, iespiedusi seju plaukstās, bet uz aizmugurējā sēdekļa zem segas, cenšoties sasildīties, viena pie otras spiedās klāt divas meitenes pusaudzes. Piegājusi pie vīrieša, pajautāju, kas noticis. Viņš nodrebēja un pacēla acis uz mani. Bija redzams, ka viņš visiem spēkiem cenšas saņemt sevi rokās un noslēpt asaras, bet tas viņam neizdevās. Pēc dažu sekunžu veltīgas cīņas ar savam jūtām, viņš apspiestā balsī pateica: Es nevaru nodrošināt savu ģimeni...`

Bija redzams, ka vīrietis galīgi salūzis zem apstākļu smaguma. Man sagribējās izdarīt viņam kaut ko labu. Negaidīti pašai priekš sevis, es sadabūju kredītkarti un pateicu, ka samaksāšu par viņa benzīnu. No šiem vārdiem vīrietim aiz izbrīna acis kļuva lielas. Likās, ka viņš acumirklī aizmirsa, kā vajag apieties ar uzpildes pistoli!

Kad es maksāju rēķinu, no mašīnas izkāpa sieviete un prasīja, kas notiek. Viņš atbildēja tai, ka es tikko samaksāju par viņu benzīnu. To izdzirdot, viņa ievaimanājās un aizsedza ar rokām seju. Pēc tam sieviete pieskrēja pie manis un sāka karsti man pateikties. Man ienāca prātā vēl viena ideja, tāpēc paprasīju sievietei pienākt klāt pie manas mašīnas. Laimīga gadījuma pēc man bagāžniekā bija daudz vecu lietu. Lieta tāda, ka, pārlidojot uz Minesotu, mana bagāža tika pazaudēta, tāpēc nopirku sev jaunu apģērbu. Pēc pāris dienām mana bagāža atradās un tika man atdota. Bet tā tā arī palika manā automašīnā, jo līdz tam laikam biju pilnībā atjaunojusi savu garderobi, vecās mantas izrādījās man nevajadzīgas.

Es piedāvāju sievietei paņemt nepieciešamās mantas. To izdzirdot, viņa sastinga, bet pēc tam gandrīz skriešus devās pie savas mašīnas. Es jau padomāju, ka viņu nobaidīju ar pārmērīgu uzstājību, bet izrādījās, ka viņa tikai pasauca savas meitas. Manas vecās mantas vēl kā viņiem noderēja!

Tajā pat laikā notiekošais pievērsa citu uzpildes stacijas apmeklētāju uzmanību. Viens no viņiem iejutās situācijā un atdeva savu virsjaku ģimenes galvai. Tas bija tik aizkustinoši! Cilvēki no sirds palīdzēja trūcīgajiem, kurus viņi redzēja pirmo reizi dzīvē!

Šis atgadījums dāvāja man cerību uz cilvēcību! Es sapratu, ka mūsu pasaule ir pilna mīlestības, ka cilvēki tic Dievam un ar prieku palīdz savam tuvākajam, kā mums to māca Svētie raksti. Vienkārši vajag pirmajam izdarīt labu darbu, bet pārējie to pavairos!

Lūk tā atrisinājās pati par sevi it kā bezcerīga situācija. Nabadzīgā ģimene saņēma palīdzību, bet viņus izglābusī Nikola pretī saņēma ticību cilvēcībai.

Ja tevi iespaidoja šis notikums, noteikti padalies tajā ar saviem draugiem.