Šis stāsts ir par sievieti, kura gaidīja savu kārtu klīnikā, lai uztaisītu abortu, bet notika kaut kas apbrīnojams!

Bērna audzināšana vienatnē ir atbildības un rūpju pilns darbs.

Ko darīt, ja esi palikusi stāvoklī pāragri? Vai aborts ir viena no izvēlēm? Nē!

Šī sieviete pierādīja to, ka lai cik grūti viss neliktos, tas tomēr ir tā vērts.

Viņa stāsta: "Pirms diviem gadiem es sēdēju pie abortu kabineta gaidot savu kārtu un domāju, ka nedzemdēt Vaidu - ir mana vienīgā izvēle. Cilvēki atceras dzimšanas dienas un gadadienas. Šī ir tā diena, kura mūžīgi paliks manā atmiņā. Šajā dienā, kuru es ļoti labi atceros, un atceros katru tās detaļu. Es domāju - Ka dievs tādā veidā ir man parādījis, ka viņa plāni attiecībā uz mani ir daudz lielāki, nekā es jebkad būtu domājusi".

Sieviete sēdēja klīnikā un raudāja, un tai pat dienā padalījās ar šo...

"Šodien es biju abortu klīnikā un beidzot es pieņēmu lēmumu. Mans puisis mani krāpa. Ja man būs mazs bērns, ko gan padomās cilvēki?? Es centos sevi pārliecināt, ka man visu nāksies darīt vienai un ka man ir tas jādara. Sēžot tur es nevarēju atšķirt nevienu un neko ar savām asaru pilnajām acīm. Cilvēki ēd uzkodas visapkārt, smejas, sūta sms. Es turpretim biju apstulbusi. Es skatījos uz leju. Mana seja bija asarās. Es turpināju sev teikt un skaidrot iemeslus, kuri man lika to darīt, kaut gan es pati tam nespēju noticēt. Es turpināju sev teikt, ka es izmantoju pretapaugļošanās tabletes, un ka tā nevarēja notikt. Es centos to visu noliegt".

Neskatoties uz to, ka aborta ideja nebija viņas, tobrīd viņa tik un tā domāja, ka tas ir pareizais risinājums.

Un te nu viņu pasauca klīnikas darbinieks, par cik jau bija pienākusi viņas rindas kārta. Viņa teica: "Es meklēju savā makā tiesības un karti, kuru kāds pāris bija atstājis uz galda sestdien, kad es strādāju... Uz tās ir rakstīti viņu vārdi, kuri tika viņiem doti kristību laikā. Otrajā pusē bija uzrakstīti jau iepriekš dzirdēti vārdi..."

Viņa izlasīja šos vārdus un saprata, ka ar viņu runājot Dievs.

"Nebaidies, jo es esmu ar tevi. Neuztraucies, jo es esmu tavs Dievs. Es došu tev spēku un palīdzēšu tev. Es vedīšu tevi ar savu labo uzvaras roku." Šie vārdi bija uzrakstīti uz kartītes.

Visa asarās viņa izgāja no klīnikas un sajuta itkā no viņas pleciem būtu noņemta milzīga nasta.

Nav svarīgi, kas notika, Dievs nekad nekļūdās un viņš vienmēr būs blakus līdz galam.

Viņas mazulīte bija brīnišķīga, 3 kg un 450 gramus smaga.

Viņa jutās tik laimīga, ka nevarēja aprakstīt šo sajūtu vārdiem.

Mēs sveicam tevi, Mammu, tu esi lieliska!

Vai jums patika šis stāsts? Neaizmirstiet padalīties ar saviem radiem un tuviniekiem!