Dārgā 9C klase!

Gribu pateikties jums par to, ka uzlūdzāt mani uz mūsu izlaiduma 20 gadu jubileju.

Man neticas, ka pagājis tik daudz laika un esmu ļoti priecīga, ka jums par skolas laiku palikušas patīkamas atmiņas. Bet man līdz šim tas dzīves periods palicis pats tumšākais un nepatīkamākais...

Droši vien jūs atceraties, ka astotajā mācību gadā es pārgāju uz citu klasi...Tas viss tikai tādēļ, ka man bija neciešami klausīties to nievājošo klusumu, ar kuru jūs mani sagaidījāt, kad es gāju pa gaiteni. Es izdarīju to, lai vairs nejustu jūsu trulos smieklus aiz manas muguras un aukstos skatienus, ar kuriem jūs mani pavadījāt...

Interesanti tas, ka visi šie aizvainojumi neaizmirstas. Pat pēc 20 gadiem es savā galvā dzirdu jūsu pīkstošās balsis, kuras saka man, ka es nekam nederu, kaut arī tagad es tiešām zinu, ka tas nav tā!

Esmu pārliecināta, ka, ja ne visi, tad lielākā daļa no jums, izauga par labiem cilvēkiem. Jums tagad ir savi bērni un es no sirds ceru, ka viņiem nekad nenāksies no rītiem mosties ar šausminošu domu par to, ka viņiem ir jāiet uz skolu... Ko tādu neviens nav pelnījis!

P. S. Kas attiecas par braukšanu uz tikšanos, es tomēr atteikšos. Tos 2000 $, kurus man nāktos iztērēt ceļam un dzīvošanai Stokholmā, es atdevu labdarībai. Nauda nokļuva organizācijā, kura cīnās ar ņirgāšanos skolās un pusaudžu psiholoģiskajām problēmām.

Starp citu, pēc šīs vēstules publicēšanas Feisbukā, daudzi klasesbiedri sazinājās ar Anniku un atvainojās. Ar vairākiem sieviete pat sāka uzturēt draudzīgas attiecības.

Mēs ceram, ka šis materiāls liks daudziem aizdomāties. Galu galā vajag cienīt vienam otru!