-
- 8201 x
-
https://torno.lv/R4wClKX
Lūsija Ašena, 39 gadus veca trīs bērnu māte nodzīvoja savā Londonas dzīvoklī 21 gadu. Zinot, ka par veco kundzi nav kam parūpēties, Lūsija vairākkārt centās iekarot sievietes uzticību, lai tā ielaistu viņu pie sevis. Savukārt 70 gadus vecā pensionāre nevienu nelaida pie sevis un dzīvoja ļoti noslēgti. Tāpat sieviete cieta no psihiskas slimības.
Nesen Lūsijai izdevās pierunāt sievieti ielaist sevi pie viņas dzīvoklī, bet ienākot tajā meitene bija šokā.
Vecenīte dzīvoja šausmīgā nekārtībā un netīrībā jau ļoti ilgu laiku. Viņai gandrīz nebija ēdiena. Putekļi un netīrumi noklāja gandrīz katru virsmu šajā dzīvoklī. Mēbeles un drēbes bija caurumos un netīras. Izrādījās, ka sieviete nav mazgājusies jau 13 gadus.
Lūsija izveidoja rakstu sociālajos tīklos: "Tas, ko es ieraudzīju ienākot viņas dzīvoklī uz mūžu paliks manā atmiņā".
Lieki netērējot laiku Lūsija sāka strādāt pie dzīvokļa un kundzes savešanas kārtībā. Ar šo darbiņu viņai palīdzēja tikt galā viņas 14 gadus vecā meita.
Kā arī viņa vērsās pie draugiem un paziņām ar lūgumu palīdzēt ar ēdienu, apģērbu un mēbelēm.
Bet nekas nevarēja sagatavot Lūsiju tam, kas notika pēc tam.
Raksta turpinājums
"Es dzīvoju šajā Fulhemas daļā jau 21 gadu. Man blakus dzīvo padzīvojusi kaimiņiene. Viņa dzīvo savā vienistabas dzīvoklītī pavisam viena un cieš no psihiskas slimības. Man nav tiesības atklāt nedz viņas seju nedz vārdu, tāpēc es viņu saukšu par `manu lēdiju`. Viņa sauc mani Lūsija Loketa".
Lēdija dzīvoja pilnīgā nekārtībā un netīrībā.
Viņai nebija nedz ēdiena, nedz drēbju, kā arī nebija neviena, kas varētu palīdzēt viņai nomazgāties vannā.
Vientulība un izmisums.
"Es centos ļoti ilgu laiku iegūt atļauj ienākt pie viņas ciemos, jo zināju, ka viņa dzīvo viena un sliktos apstākļos, bet nevarēju pat iedomāties, ka viss ir tik ļoti slikti".
"Tas, ko es ieraudzītu, kad viņa beidzot mani ielaida, vienmēr paliks manā atmiņā".
"Skats bija šausminošs! Nevienam nevajadzētu dzīvot tādos apstākļos".
"Nemaz nedomājot es sāku tīrīt visu dzīvokli. Ir grūti pateikt, cik daudz atkritumu es nolaidu podā".
"Es zināju, ka netikšu galā viena un ilgi nedomājot izveidoju Facebook postu ar lūgumu palīdzēt un izveidoju sarakstu ar to, kas ir vajadzīgs vecenītei".
"Es nevarēju iedomāties, ka jau 24 stundu laikā mēs savāksim 80% no tā, kas bija vajadzīgs".
"Piedāvājumi palīdzēt un ziedot ēdienu, un drēbes joprojām nāk un nāk.
Tas pārsteidza mani līdz sirds dziļumiem".
"Pagāja 3 dienas, kamēr man izdevās daudz maz savest dzīvokli kārtībā, bet ir pagājušas jau 11 dienas, bet es joprojām nevaru beigt kārtošanas procesu".
"Pateicoties cilvēku laipnībai un atsaucībai man izdevās pārvērst šo vietu no būdas par mājvietu".
"Tagad manai lēdijai ir viss, kas viņai vajadzīgs: ērta gulta (viņa gulēja uz grīdas), tīra gultasveļa un jaunas mēbeles, maltīte 3 reizes dienā un pats galvenais, kompānija".
"Viņa tika izglābta no vientuļas dzīves. Viņa atguva godu un esmu apņēmusies gādāt par to, lai manai lēdijai viņas atlikusī dzīve būtu jāpavada komfortā un ar mīlestību".
"Pirmdien es palīdzēju viņai ieiet vannā pirmo reizi 13 gadu laikā. Viņa bija spiesta mazāk tikai rokas un tīrīt zobus virtuves izlietnē. Viņai bija tik grūti turēties uz kājām, ka viņa baidījās ieiet vannas istabā, dēļ slidenās grīdas, lai nomazgātos".
"Kad es viņai pateicu, ka gribu palīdzēt nomazgāties, viņa pateica, ka baidās nokrist, bet es apsolīju, ka viņai vairs nav no kā baidīties".
"Mana 14 gadus vecā meita Rubija uzvedās pārsteidzoši šajā situācijā. Viņa sēdēja ar vecenīti pie televizora un runāja stundām. Viņa ķemmēja sievietes matus un palīdzēja apģērbties. Viņa pat parādīja pensionārei SnapChat.
Rubija pameta visus savus darbus pēdējā vasaras brīvlaika nedēļā, lai palīdzētu man ar uzkopšanu dzīvoklī un rūpēšanos par vecenīti. Redzot smago sievietes stāvokli Rubija bija pārliecības pilna un palīdzēja man tikt galā ar šo grūto uzdevumu. Nedomāju, ka es varētu tikt galā bez meitas palīdzības.
Mana lēdija mīlēja Rubiju. Viņa visu laiku jautāja par viņu.
Bet, kad viņa nāca apciemot vecenīti, viņas acis piepildījās ar gaismu".
"Kopš tā brīža cilvēki tik bieži jautāja man par manas lēdijas stāvokli, ka es izlēmu pastāvīgi dalīties sociālajos tīklos ar mūsu ikdienas sasniegumiem".
"Es ļoti vēlos pateikties visiem cilvēkiem, kuri palīdzēja mums šajā grūtajā brīdī... Bet jūs ir tik daudz, ka man nav ne jausmas, kā pateikties jums visiem personīgi".
"Bet es ar lielāko prieku turpināšu publicēt fotogrāfijas un jaunumus par to, cik tālu ceļu mēs esam nogājuši. Es vēlos, lai visi redzētu, ko mēs varam sasniegt pateicoties cilvēku laipnībai, sapratnei un līdzjūtībai un galvenais - mīlestībai".
"Bet šis stāsts ir par daudz vairāk, kā tikai to, ko es biju spējīga izdarīt priekš manas lēdijas. Šis stāsts ir par to, cik svarīgi ir palīdzēt cilvēkiem ar garīgām slimībām. Noteikti ir tūkstošiem cilvēku, kā viņa, kuriem netiek palīdzēts un kuriem netiek pievērsta nedz uzmanība, nedz dota mīlestība. Šādiem cilvēkiem ir vajadzīga īpaša palīdzība, kuru bieži vien viņi tā arī nesaņem, un tas lauž manu sirdi".
Izmaiņas notika ne tikai šajā vienistabas dzīvoklī, bet arī pašā lēdijā. Viņa kļuva daudz dzīvespriecīgāka, runātīgāka un sāka dziedāt un dejot.
Lūsija plāno aizbraukt ar savu jauno draudzeni pastaigā pie jūras un vēl daudz kur citur, lai padarītu viņas dzīvi nedaudz krāsaināku.
Šis ir neticams stāsts par mīlestību un cilvēku laipnību.
Lūsija patiešām izglāba vecenīti un parādīja piemēru tam, ka parasta cilvēka laipnība var darīt brīnumus.
Padalieties ar šo stāstu ar draugiem!
Patika redzētais? Iesaki draugiem
Nākamais raksts
