-
- 19635 x
-
https://torno.lv/SEIR9v0
Diemžēl bērni var būt ļoti nežēlīgi. Īpaši šī uzvedība parādās pret tiem, kas ir atšķirīgi no kopējās masas, tie kuri izskatās citādi, vai dara kaut ko citādi. Slikti, ka palīdzību tiem bērniem nav no kurienes gaidīt, jo ja skolotāji vai vecāki iejauksies viņu ietekme uz ilgu laiku nebūs.
Avots: ofigenno.com
Raksta turpinājums
Vienu dienu pirms nodarbību sākuma es iegāju veikalā un nopirku 2 ābolus. Viņi bija praktiski vienādi tā pati krāsa, līdzīgs izmērs...
Stundas sākuma es pajautāju vai kāds zin atšķirību starp šiem āboliem. Klase klusēja jo nebija nekādas vizuālas atšķirības.
Tad es paņēmu vienu no āboliem, un uzrunājot viņu: “Tu man nepatīc! Tu esi pretīgs ābols!”. Pēc tam es nometu augli uz zemes. Skolnieki skatījās uz mani kā uz traku...
Pēc tam es pasniedzu šo ābolu vienam no skolniekam un pateicu: “Atrodi viņā kaut ko kas tev nepatīk un nomet viņu uz zemes” skolnieks paklausīgi izpildīja manu lūgumu.
Vērts piebilst, ka bērni viegli atrada ābolā kaut kādus trūkumus: `Man nepatīk tava astīte! Tev ir pretīga ādiņa! Tevī ir vieni tārpi` – runāja viņi katru reizi, kad nometa ābolu zemē.
Kad auglis atgriezās pie manis es pajautāju vai viņi redz kaut kādu atšķirību starp šo ābolu vai citu, kurš visu laiku stāvēja man uz galda. Bērni bija apmulsuši, jo neskatoties, ka mēs regulāri metām ābolu uz grīdas, kaut kādu nopietnu ārējo bojājumu nebija, un izskatījās tāpat kā otrs.
Tad es sagriezu abus ābolus. To kurš stāvēja uz galda iekša bija balta, tas visiem patika. Bērni piekrita ar prieku viņu apēst. Bet otrais izrādījās brūnas krāsas kurš bija pārklāts ar “zilumiem”, kurus bērni viņam uzlika. Viņu neviens negribēja ēst.
Es pateicu: “Bērni, bet jūs to izdarījāt! Ta ir jūsu vaina!”. Klasē iestājās klusums. Pēc minūtes es turpināju: “Tieši tāpat notiek ar cilvēkiem, kad mēs viņus apvainojam vai apsaukājam. Ārēji tas ir nemanāms, bet mēs radam ļoti daudz brūču!”
Līdz šim maniem bērniem vēl nekad nepieleca tik ātri. Visi sāka dalīties ar savu dzīves pieredzi, cik ļoti viņiem bija nepatīkami ka viņus apsaukā. Tad mēs visi paraudājām, bet pēc tam sākām smieties. Kad mācības beidzās bērni sāka viens otru apskaut un arī mani. Cik ir brīnišķīgi, ka mani centieni nebija veltīgi!
Ir labi, ka Pasaulē vēl ir tādi skolotāji. Lasot tādus stāstus, saproti, ka ne viss vēl ir zaudēts. Ja tu tām piekrīti, obligāti dalies ar šodienas materiālu ar saviem draugiem un paziņam!
Patika redzētais? Iesaki draugiem
Nākamais raksts