Kontrakcijas mums pagaidām ir vājas, mūs sāk „durstīt”. Neaprakstīšu visu kontrakciju procesu, bet man vēl nekad nav bijis tik grūti! Uzlika pilienu pudeli, kaut kas nav pareizi ar adatu...

Izeju koridorā un ar visu savu basa tembru pa visu stāvu kliedzu: „Māāsiņņņ”, visas dzemdētājas sākumā pieklusa. Pēc tam divām uzreiz sākās dzemdības (man pat pateicību izteica). No 5 rītā līdz 1 dienā - ne uzpīpēt, ne uz tualeti, visu laiku kopā ar sievu. Masēju viņai krustus. Viņa paziņo ārstiem, ka viņai vajag STEIDZĪGI DZEMDĒT, jo 6 vakarā mums atvedīs ledusskapi. Kad pulkstenis jau viens dienā, es esmu pilnīgi bez spēka, kā pēc netīru autiņbiksīšu izkraušanas no ešelona. Kad mēs pārgājām no palātas uz dzemdību galdu (vai krēslu), es gribēju pazust, izkrist cauri grīdai, zaudēt samaņu... Bet mana samaņa negribēja mani pamest!

SPIED!!! AK DIEVS, VAI TIEŠĀM TĀ VAR BŪT??? SPIEŽU KOPĀ AR SIEVU... DENIŅOS MAN SPRĀGST PUŠU ARTĒRIJAS.. ACIS SARKANAS (vēl nedaudz, un es „dzemdētu” vārda tiešā nozīmē, tikai manu dzemdību auglis būtu pārsteigums visiem klātesošajiem). NECILVĒCĪGS PĒDĒJĀ SPIEDIENA KLIEDZIENS... KLUSUMS (pagāja tikai pāris mirkļu, bet man šķiet, ka iet stundas, es jūtu, kā mati nosirmo uz galvas). Un mūsu mazais brīnums ar pašu brīnumaināko un tīrāko kliedzienu paziņo visai cilvēcei, ka ir parādījusies šajā pasaulē! Viņa ir gatava dzīvot! Un viņai ir uzspļaut uz visiem apkārtējiem, izņemot mammuci un tētuku.

Man paziņo, ka mums ir meitene. Es stāvu un brēcu, neslēpjot asaras. Visi, kuri bija klāt dzemdību palātā, ar cieņu skatās uz mani un apsveic, bet es stāvu, izsmērēju pa seju puņķus un brēcu. Dārgās sievietes, PALDIES JUMS!!!

Aizkustinoši, vai ne? Atbalstiet mūsu portālu – dalieties!