Zvanīja ne pārāk bieži, pazuda, runāja par apstākļiem.

Uz mūsu apvainošanos un uzpūstajām lūpiņām apgalvoja, ka viss ir labi, ka mīl, vienkārši aizņemts nedaudz – darbs, darīšanas un viss tāds. Mēs ticējām – kā lai te netic? Viņš taču runā par mīlestību, un tik ļoti gribās to mīlestību no viņa.

Ja pati neesat bijusi tādā situācijā, tad droši vien ir draudzenīte, kura kalta pēc kāda vīrieša, visas ausis piežužināja ar stāstiem par viņu. Un te laimīga lidinājās mākoņos pēc randiņiem, te raudāja diennaktīm, kad dārgais pazuda no radariem.

Un jūs, kā jau laba draudzene, žēlojāt nabadzīti ar vārdiem – viņš taču ir mudaks. Pamet viņu!

Kā likums, draudzene jums raudāja uz pleca, asariņas slaucīja un… turpināja gaidīt mīļoto.

Protams, kad situācija nonāk līdz absurdam – piemēram, viņš sāk viņu aizvainot, mājās vest citas sievietes, vai vienkārši pateiks tieši – nevaru vairs, labāk šķiramies, draudzene saņems gribasspēku dūrē un aizies no viņa.

Un pēc tam ilgi dziedēs brūces. Un ilgi šo vīrieti pieminēs ar sliktiem vārdiem. Sauks viņu par mudaku, nelieti vai vēl kaut kā.

Un, manuprāt, ne jau šajā vīrietī visa vaina, bet sievietē – viņas zemajā pašvērtējumā, pašcieņas trūkumā, sliktās robežās.

Apskatīsim tipisku situāciju. Pāris sāka satikties. It kā viss bija labi, bet pēc tam vīrietis pārdega un sāka `atsalt`.

Šo momentu sievietes jūt ļoti labi. It kā sīkums kaut kāds – zvana retāk (bet zvana taču!), domīgs satiekoties (noguris darbā), apsolīja – aizmirsa (kam negadās).

Savu augošu satraukumu sieviete cenšas apspiest un izvilkt no mīļotā vārdus, ka viss ir labi.

Bet vīrietim it kā nav žēl. Viņš pateiks, ka viss ir kārtībā. Viņam tas patiešām tā ir. Nu jā, nedaudz kļuva vēsāks pret viņu, plus vēl patiešām darba daudz. Bet dārgā skatās tik žēli, tūlīt, tūlīt sāks raudāt no aizvainojuma par viņa uzmanības trūkumu, ka vajag mazulīti nomierināt. Un nomierina.

Tikai sirdī jūt, ka kaut kas vairs nav tā. Bet kas nav tā – pagaidām nevar saprast. Neskaidra sajūta.

Kam negadās – iemīlies, pēc tam ieskaties – it kā ne tavs cilvēks. Uzreiz nav saprotams, kā uzvesties tādā situācijā.

Nepasūtīt taču skarbi?

Parasti cilvēkam dod vēl vienu iespēju – ja nu pēkšņi viņš sevi tā parādīs, ka radīsies lielāka interese par viņu?
Ja sievietei ir pašcieņa, tad, vīrietim atsalstot, viņa tam klāt nelips – distancēsies no viņa. Būs aizņemta ar savām darīšanām.

Taču daudzas satraukuma dēļ sāk uzprasīties pašas, to neievērojot. SMS raksta, uz randiņu sauc, zvana nepārtraukti, apvaino – nu kur tu pazudi? Var to pat nedarīt, bet vienkārši sēdēt mājās un gaidīt zvanu.

Gaidīt, pārdzīvot, domāt – bet kur viņš ir palicis, bet vai es viņam patīku un tā tālāk.

Savā prātā dzīvi iztēlosies viņa figūru. Un, kad viņš beidzot parādīsies, pēc pirmā svilpiena skries, cerībā saņemt no viņa sava nozīmīguma apstiprinājumu.

Un šeit sievietes nokļūst savu ilūziju gūstā. Tik baisi un pavisam negribās redzēt, ka vīrieša interese ir mazinājusies – ka sāk izgaršot katru vārdu par mīlestību, fantāzijās uzpūš viņa standarta komplimentus un slāpē trauksmes signālus.

Sākumā tam tiek patērēts ne pārāk daudz spēka. Taču ar laiku nākas sev piemeklēt aizvien rožainākas brilles, lai neievērotu redzamas lietas – viņš noguris no tevis, neesi tu viņam vajadzīga tādos kvantumos.

Ilūziju uzturēšanai par savu nozīmību enerģija saplūst un tu jūties iztukšota.

Tajā pašā laikā vīrietis gaida, ka viņa personīgā interese par dāmu atgriezīsies. Un… nesagaida.

Saprot, ka viņam garlaicīgi. Bet blakus citas labākas nav. Redz, ka šī sieviete dilst pēc viņa, skatās ar pazemīgu skatienu. Kā tādu rupji pasūtīt vienu māju tālāk?

Un viņa it kā tāda laba, mīl viņu, vēlas būt ar viņu kopā. Vīrietim tas ir patīkami un apgrūtinoši vienlaicīgi. Pretmīlas jūtu viņam nav.

Viņam šī sieviete ir kā čemodāns bez roktura. Ne visai vajadzīga, bet izmest žēl. Bet kā izmest? Viņa taču sāks raudāt, bet viņš sajutīsies kā mudaks. Tāpēc viņš atsalst.

Zvana, jo tā vajag – apsolīja taču. Izjūt vainas sajūtu sievietes priekšā. Ar viņu guļ ne pārāk bieži – kāpēc gan ne? Dāma neiebilst.

Bet, lai būtu biežāka vēlme pēc seksa, ir vajadzīga mīlestība, jūtas, bet šī meitene vairāk izraisa žēlumu. Tomēr, ja vairākas dienas, bet labāk nedēļu neredzēties, tad paspēj nedaudz skumt pēc viņas – un it kā tā neko.

Un vīrietis redz, ka sieviete gatava viņu mīlēt un pieņemt arī ar tādu attieksmi. Un šeit ar vīrieti notiek kas viņam nesaprotams.

Šī sieviete sāk viņu kaitināt. Redzēt viņas trūkumus. Viņam tā šķiet veca, stulba, nepievilcīga un kašķīga.

Par kašķīgumu viņam ir taisnība, jo tā sieviete nevar slēpt savu neapmierinātību ar tādu attieksmi.

Viņa vēlas cieņu, mīlestību, uzmanību. Viņa kauks viņam, ka viņai tā visa ļoti pietrūkst, bet turpinās palikt kopā, neskatoties uz to, ka nesaņem neko vai lasa drupatas zem galda.

Tāpēc viņa reizēm izgāzīs dusmas uz viņu. Neies projām, bet cerēs, ka vīrietis mainīsies.

Bet vīrietis šajā laikā patiesi uzskata, ka viņš ar savu klātbūtni padara šīs sievietes dzīvi labāku. Viņa taču nevar bez viņa – neiet projām, paliek blakus. Acīmredzot, nav īpaša pieprasījuma pie citiem.

Ja dārgā aiziet ar vārdiem – es vairs tā nevaru – tad vīrietis īpaši neaiztur. Tā, pieklājības pēc var pateikt – mīļā, nevajag tā. Viņam dīvaini, ka viņu pamet tā, kura pašam sevišķi nav vajadzīga.

Bet mīļā pēc tam draudzenēm stāstīs, ka `viņš mani neatlaiž, uztur attiecības, sola laboties.` Ignorējot to, ka pati pie viņa turas, ķeras - kā pie salmiņa - pie viņa solījumiem, neredzot to, ka viņš viņu pacieš aiz žēluma un vainas sajūtas, paraduma dēļ nevis aiz lielas mīlestības.

Un viņa neieredzēs šo vīrieti. Bet sevī neko mainīt negribēs. Kāpēc gan?

Viņa arī tāpat ir laba. Labākā cienīga, mīlestības cienīga. To viņš neredz, kāds dārgums viņa ir. Vajag viņam acis atvērt, lai saprastu, draņķis, cik netaisnīgs bijis, kā nežēlīgi kļūdījies un velti ignorējis.

Nevar šī sieviete pieņemt, ka vīrietis atsalis, ka redz viņā prastu veceni nevis dievieti, tāpēc izturas atbilstoši. Bet, kad satiks to, kura viņu reāli aizķers, tad pret viņu izturēsies pavisam citādi.

Es, lūk, ko domāju. Sākt vajag ar sevi. Negaidīt saulainu laiku. Ja redzi, ka neesi vajadzīga – distancējies. Nesaej atkal kopā, kamēr nepārliecināsies, ka esi mīlēta, svarīga.

Neliec sev galvā unikalitātes kroni, pārliecinot sevi, ka labāku sievieti viņš nesatiks. No tā var ilgi palikt attiecībās, kas neapmierina, izdomājot sev mīlestību. Nevienam nav pienākums mīlēt mūžīgi, lai vai kā to gribētos.

Pašcieņa – tas ir, kad tu ar gribasspēka piepūli atsakies no tā, kas tev ir kaitīgi. Pat ja ļoti bail palikt vienai un vēlies tieši šo vīrieti.

Pašcieņa – ir tas, par ko personīgi atbildi tu nevis tavs partneris.

Ar labu pašceņu tev pat galvā neienāks būt blakus vīrietim, kurš runā par mīlestību, bet ar rīcību demonstrē pretējo.
Cienot sevi, tu cienīsi arī vīrieti, viņa jūtas.

Tas nozīmē, netirdi viņa dvēseli ar prasību, lai viņš veltītu vairāk uzmanības – distancējies. Vīrietim ir tiesības pārstāt tevi mīlēt, bet baidīties pamest pavisam. Tāpēc viņš nekļūst par mudaku.

Bet tu, paliekot attiecībās ar tādu, nodosi sevi un zaudēsi. Nevajag partneru apvainot mīlestības trūkumā un necieņā. Vienkārši jāsāk cienīt sevi.