Es zinu no paša pieredzes. Staigāju pa pilsētu, pēkšņi austiņās pazūd skaņa. Un tad izrādās, ka kāds šajā laikā kliedz, ka man nevajadzētu iet pie sarkanās gaismas. Bet es domāju un neredzu. Es iedomājos šo sajūtu: kāds vēlas tev palīdzēt, bet tu ne vella nedzirdi. Mēs sākām interesēties par šo tēmu un nolēmām noskaidrot, vai pastāv kāda mūsdienu etiķete par austiņu lietošanu sabiedriskās vietās un transportā.

SKAĻUMS AUSTIŅĀS

Uz ielas lai jau būtu, bet pārpildītā vagonā metro vai autobusā cilvēki austiņās atgādina manekenus, kuri dažreiz jāieslēdz ar diezgan jūtamu dunku. Drīzumā jūsu pietura, jautājat, vai viņš izkāps, atbilde ir klusēšana vai dungošana. Un dažreiz skaņas intensitāte austiņās ir tāda, ka jūs varat saprast katru vārdu, ko Basta tur ielādē. Tas var radīt spiedienu uz psihi.

Austiņas var būt bīstamas. Es jau rakstīju par to, kā es gāju pie sarkanās gaismas un tikai pateicoties laimīgam gadījumam es izvairījos no iespējamām sekām. Bet mēdz tā būt, ka cilvēki pilnīgi nemana, kas notiek apkārt. Ir zināmi bēdīgi gadījumi dzelzceļa stacijās un uz ceļiem. Gājēji austiņās ne tikai riskē paši, bet arī rada bīstamas situācijas citiem.

Interesanti, ka, piemēram, Minskā (Baltkrievijā) tika apstiprināti metro lietošanas noteikumi, kuros ir viens interesants punkts: uz platformas ir aizliegts atrasties austiņās. Kad esat iegājis vagonā, varat uzvilkt un klausīties. Es uzskatu, ka tas ir pareizs pasākums, kas jūs lieku reizi pasargā no iespējamām briesmām. Tajā pašā laikā jums būs zināma informācija, kas tiek paziņota stacijās.

Cilvēki, kuri nevar dzīvot bez austiņām, situāciju redz savādāk. Piemēram, viņi patiesi tic, ka austiņas palīdz izveidot savu komforta zonu, ļauj citiem cilvēkiem saprast, ka atrodaties kaut kur tur, uz sava viļņa un labāk jūs neaiztikt. Un, savukārt, viņus arī kaitina, kad citi viņus “izceļ” virspusē. Dažreiz notiek neglīti konflikti.

Gados vecāki cilvēki austiņas parasti uzskata par ļaunumu, kas ”izdedzina” smadzenes. Tas ietver arī tālruņus un citas saziņas ierīces, kas cilvēku atvieno no reālās pasaules. Reiz novēroju vecenīti, kura vērsās pie visiem, kam redzēja austiņas un, kad viņi tās izņēma no ausīm, viņa teica: ”Ai, nē, nekas vairs nav vajadzīgs!”

Bet atgriezīsimies pie etiķetes. Noteikumu nav daudz, oficiāli, iespējams, tie nekur neparādās, taču būtu nepareizi palaist garām šo brīdi un neiepazīstināt jūs ar tiem. Tā vai citādi, bet austiņas ienāca mūsu dzīvē nopietni un uz ilgu laiku. Tāpēc gan pretiniekiem, gan amatieriem jāzina viena lieta, ko es gribu izcelt šobrīd. Proti, savstarpēja cieņa. Neviens to nav atcēlis.

ETIĶETE AUSTIŅĀM

1. Ja jūs valkājat austiņas un pie jums pienāk kāds cilvēks ar jautājumu, izrādiet cieņu. Apstājieties, noņemiet ausu spilventiņus un mierīgi parunājiet ar viņu. Tas būs pieklājīgi un cieņpilni pret viņu. Kopumā ir noderīgi vismaz reizēm izņemt austiņas – ja nu pēkšņi grasās jūs aplaupīt?

2. Ir vērts atcerēties, ka tad, kad mūzikas skaļums ir diezgan augsts, palielinās arī jūsu balss skaļums. Noņemiet austiņas pat tad, ja dzirdat, kas jums tiek prasīts. Ticiet man, tikai jums šķiet, ka jūs runājat dabiski. Patiesībā tas tā nav.

3. Padoms tiem, kas nenēsā austiņas. Ja redzat cilvēku, kuram vadi rēgojas no ausīm, tātad, viņš šobrīd nav gatavs runāt. Ja nekas viņu neapdraud un jums šobrīd nav jāzina kaut kas īpaši svarīgs, tad jums nevajadzētu viņu traucēt. Cieniet citu cilvēku brīvību un personīgo telpu.

Kas zina, varbūt nākotnē parādīsies jaunas tehnoloģijas, kad austiņas ar labu skaņu atpazīs runu un analizēs apkārt notiekošo, automātiski atvienojoties vai brīdinot, ka kāds mēģina ar jums sarunāties. Patiešām, tas būtu lieliski! Rakstiet komentāros, kā jums patīk ideja par austiņu etiķeti un ko jūs par to domājat.