SIEVAS ATGRIEŠANĀS

Standarta ģimene

Romāns savos nepilnajos 45 gados bija pilnīgi veiksmīgs ārsts, veselas nodaļas vadītājs. Jā, slimnīca atradās tikai reģionālajā centrā, tālu no galvaspilsētas, taču cilvēki tomēr viņu cienīja, un viņam bija autoritāte vietējo iedzīvotāju vidū.

Viņa sieva Anna vai, kā viņš ļoti mīlēja viņu saukt, Annele bija parasta mājsaimniece, kura audzināja divus bērnus, uzturēja kārtību mājās un nekad neizteica vīram nevienu piezīmi par viņa absolūto prombūtni ģimenes dzīvē.

Romāns patiešām lielāko daļu laika pavadīja slimnīcā. Mājās viņš tikai vakariņoja un gulēja. Ko darīt, daudz darba, maz laika. Vismaz tas bija viņa mīļākais attaisnojums.

Noslēpumi

Nesen Romānam ”darba” kļuva vēl vairāk, jo no pilsētas ieradusies jauna medmāsa Valērija, 29 gadus veca. Valērija nav ieguvusi draugus vai paziņas jaunā vietā un viņai šajā jautājumā noteikti vajadzīga palīdzība! Tieši to Romāns teica saviem kolēģiem, kad viņi laiku pa laikam sastapa viņus kopā slimnīcas koridorā vai netālu esošajā ielā.

Un pati Valērija neiebilda pret to. Meitene droši zināja, ka viņas ”satriecošā” medmāsas karjera rajona slimnīcā, pat ja tā nav slikta, pāris gadu laikā viņai apniks. Un tas bija steidzami kaut kā jāatrisina.

Īsāk sakot, ir pagājuši apmēram divi mēneši, kopš Romāns un Valērija ir sākuši attiecības un Taisa par to neko nezināja un, kā jūs zināt, nav laika pat iziet, lai satiktos ar savām draudzenēm. Tikmēr cilvēki visu uzzināja un sen sačukstējās. Bet, kā tas notiek dzīvē, palīdzēja nejaušība.

Veļas mašīnai saplīsa detaļa, strādnieki tikai noplātīja rokas: saimniec, kā saka, tā jāpasūta no pilsētas. Pasūtīja, telefoniski pateica, kas tieši vajadzīgs, piekrita samaksāt piegādātājam. Un tad, jau aizejot no autobusa pieturas ar loloto detaļu rokās, Anna izdzirdēja pazīstamu balsi.

Tā bija vecmāmiņa Marija, kas, lai arī viņa izcēlās ar kašķīgu raksturu, pret Annu izturējās labi. Pēc tradicionālajiem sveicieniem un veselības vēlmēm vecmāmiņa pieviltai sievietei pastāstīja, kā vīrs “strādā” un ka visi to zina jau sen. Tas Annai bija šoks un viņa vienkārši ātrā solī devās mājās, pat neatvadoties no vecākā gadagājuma sievietes.

Neparasts lēmums

Nākamajā dienā vai drīzāk vakarā Romānam bija neparasta saruna par to, ka viņu ģimenei nebija pietiekami daudz naudas, bet bērni jau paaugušies. Ka labāk viņiem būtu uz kādu laiku pašķirties, bet viņai doties strādāt uz Spāniju. Viņa jau ir piezvanījusi paziņai, saka - problēmu nav.

Romānam tā bija kā laimējusi loterijas biļete. Sieva pametīs valsti, bērni mācīsies koledžā, bet Valērija paliks ar viņu un pēc gada - šķiršanās un kāzas. Visam vajadzētu noritēt perfekti.

Pagāja seši mēneši. Taisa labi iekārtojās jaunajā vietā citā valstī. Ar mājokli pagaidām ne pārāk labi, Madridē nekustamais īpašums ļoti kož cenas ziņā. Bet ar darbu viss bija daudz labāk.

Valērija beidzot atrada savu laimi un apprecējās. Kāzas bija krāšņas, skaista zāles dekorācija, krāšņa kleita, smaidīgi cilvēki. Romāns uz kāzām netika uzaicināts.

Mēnesi pirms tam Valērija uzrakstīja īsziņu, ka aiziet pie cita vīrieša. Drīzāk, viņa ir bijusi ar viņu ilgu laiku, lai gan tas nav svarīgi. ”Runa nav par vecumu, viņš ir vecāks par tevi, Romān. Tas ir par jūtām. Un materiālo stāvokli. Piedod man, ja vari, bet, ja nē, tad turi aizvainojumu tālāk. Sveiciens sievai un bērniem.” Šī bija viņas pēdējā ziņa.

Vēl viens trieciens Romānam bija tikšanās ar vecmāmiņu Mariju. Viņa ilgi pārmeta izlaidīgajam vīram un izstāstīja par sarunu ar viņa sievu Taisu. Viņš saprata, ka darbs Spānijā viņai ienāca prātā ne tāpat vien. Izmisums pārņēma vīrieti un viņš sāka dzert. Sākumā nedaudz, bet pēc tam arvien vairāk.

Rezultāti

Pēc vēl pieciem gadiem bērni galīgi pārcēlās uz pilsētu, bet Romāns beidzot atteicās no dzeršanas, lai gan dzērumam bija diezgan nopietna ietekme uz viņa izskatu. Viņi turpināja sazināties ar Taisu, kurai klājās lieliski. Viņa nekad neizpļāpājās par to, ka zināja par viņa intrigām un arī Romāns par to neteica ne vārda. Viņu īso sarunu galvenā tēma bija bērni.

Un tagad Romānam ir 55. Viņš gaida lidostā ar ziediem, jo lieta tāda: viņa sieva ieradas pēc 10 gadiem. Ko viņam viņai pateikt, kā sevi attaisnot? Vai vajadzētu atvainoties un mesties pie kājām vai izlikties, ka nekas nav noticis, vai ka viss ir aizmirsts? Nesaprotami. Bet no tā visa varēja izvairīties, ja ar sapratni un cieņu izturētos pret savu otro pusīti. Lai gan ... kas to lai zina?