Pārvācāmies uz īrētu dzīvokli, nodzīvojām tur divas nedēļas. Vienreiz nolēmām sev uzrīkot spa dienu, un nosmērējāmies no galvas līdz kājām ar zilo mālu. Un tad kāds ienāk dzīvoklī...

Es esmu Ievas kostīmā, zila kā Avatars, un satikos ar pārsteigto puisi. Noslēpos virtuvē, paņēmu nazi. Puisis paņēma piparu gāzi, un mēs sākām skaidrot kā un kurš šeit nokļuva.

Izrādījās, ka dzīvoklis pieder šim puisim, bet izīrēja man to vecmāmiņa, sapņojot, ka varēs izveidot mazdēla personīgo dzīvi. Joprojām atceramies mūsu strīdus tajā dienā. Bet no dzīvokļa tā arī neizvācos - dzīvojam pilnīgā harmonijā.

Man pie mājas vienmēr atradās vairāki bezpajumtnieks. Kādu dienu viņš pie manis pienāca un pajautāja naudu loterijas biļetei. Es nenoticēju, un iedevu naudu.

Vakar viņš pie manis pienāca un atdeva naudu ar vārdiem: "Es Jums esmu pateicīgs ar savu dzīvi! Es nopirku biļeti un vinnēju 250 tūkstošus! Paldies!"

Ja godīgi, es gandrīz sāku raudāt... Man bija neticami patīkami, ka ar tādu mazu summu es palīdzēju cilvēkam beidzot tikt uz kājām.

Ir neliels parks netālu no manas mājas. Mums ar māsu jau no bērnības patīk tur pastaigāties. Šajā laukumā ir viena mistiska vieta, kurā mana mamma satikās ar manu tēti, bet māsa satika savu pašreizējo vīru.

Tad lūk, šodien, tajā pašā vietā, es saskrējos ar puisi. Atvainojās un palīdzēja piecelties....Visa mana ģimene jau gatavojas kāzām!

Pirms pāris dienām pazuda mūsu kaķis Fredijs. Vīrs teica, ka viņš aizbēga nomirt, jo viņam jau bija 13 gadu. Mūsu 5 gadus vecais dēls ļoti skuma pēc kaķa, un mēs nevarējām izdomāt kā viņam izskaidrot.

Vakar mēs pastaigājāmies un es galvā plānoju savu runu, kad pēkšņi izdzirdēju dēla balsi: "Mammu skaties!" Skatos un viņa rokās ir precīza Fredija kopija, kad viņš bija kaķēns. Tagad jaunais Fredijs dzīvo pie mums, bet dēlam pateicu,ka vecais kaķis pārvērtās jaunā.

Pēc tā visa mēs ar vīru aizdomājāmies. Ja nu tiešām kaķiem ir 9 dzīvības, un katrā no tām tie atgriežas pie sava mīļotā saimnieka, bet jaunā izskatā?

Jau kuro reizi pārliecinājos, ka dzīvei patīk joki. Mana vecāka māsa 5 gadus satikās ar puisi, bet tad viņa apprecējās ar Sašu. Brālis satikās ar meiteni 8 gadus, aizgāja no viņas, bet pēc tam satika brīnišķīgu meiteni Sašu...

Es satikos ar puisi 3 gadus. Nesen mēs izšķīrāmies, un es satiku puisi. Uzmini, kā viņu sauc?

Es uzzināju par vīra mīļāko tieši mūsu kāzās. Nespēju kontrolēt sevi, noģērbos un aizbēgu...Iebēgu metro un braucu, kur acis rāda.

Protams, visi pasažieri uz mani greizi skatījās: milzīga kāzu kleita, meitene puņķos un asarās - kaut ko tādu reti var redzēt. Un tad viens jauneklis nolēma man uzlabot noskaņojumu, paņēma mani uz rokām un iznesa no vagona it kā viņš būtu līgavainis.

Paldies liktenim. Tagad es patiesi esmu laimīga ar jauno vīru!

Es sapratu, ka viņš ir mans liktenis, jo viņa vārds ir Aleksandrs Aleksandrovičs! Un viss tikai tāpēc, ka es arī esmu Aleksandra Aleksandroviča. Mēs turpinājām tradīciju un dēlu nosaucām par Aleksandru!

Līdz 10 gadiem es dzīvoju Taškentā. Mamma man stāstīja, ka bērnudārzā es draudzējos ar meiteni Dašu un pat apsolīju ar viņu precēties.

No tā laika pagāja daudz gadu, es pārvācos uz Maskavu, un nesen šeit iepazinos ar meiteni. Mūsu komunikācija kļuva par kaut ko vairāk. Viņu arī sauca Daša, bet sākumā es tam nepievērsu vērību.

Ar laiku mēs iepazinām viens otru labāk, es viņai izstāstīju stāstu par bērnu dārzu. Neticami, bet tā izrādījās tā pati Daša! Vīrietis pateica - vīrietis izdarīja!

Kaut kā es pazaudēju savu maku, tur bija nauda, dokumenti, kartes un kaķa fotogrāfija...Bet pēc divām dienām autobusā atradu telefonu...Pazvanīju pazaudētāja mammai, sarunāju tikšanos.

Atbraucu, iepazinos ar telefona īpašnieku. Viņš bija ļoti priecīgs, ka vēl ir godīgi cilvēki. Es viņam pateicu, ka pats nedēļu atpakaļ pazaudēju maku, tāpēc zinu kā tas ir...

Un te puisis pēkšņi no kabatas izvel maku un jautā vai tas nav mans? Es to attaisu, bet tur ir mana kaķa fotogrāfija! Jūs pat iedomāties nevarat, cik šokēti mēs bijām. Visa nauda un kartes bija vietā. Tagad mēs ar šo puisi draudzējamies. Nav brīnums, ka mūs liktenis saveda. Tomēr brīnumi notiek!

Rudenī mammai diagnosticēja vēzi. Ārsti teica, ka iespējas izveseļoties ir niecīgas. Es vienmēr sēdēju ar viņu palātā, bet mājās bija kaķis, kurš palika viens.

Ar laiku es kaķi ņēmu līdzi uz mammas palātu. Pirmajā dienā kaķis uzgūlās mammai un nogulēja tā visu dienu. Uz rīta pusi atnāca ņemt analīzes un pamanīja, ka kaķis neelpo: viņš nomira...

Bet nākošajā dienā mammai pateica, ka slimība atkāpjas un analīzes ir labas. Tas ir kaut kāds bŗīnums: kaķis atdeva savu dzīvību mammai. Cita izskaidrojuma mums nav...

Vai tavā dzīvē ir bijuši līdzīgi atgadījumi? Ja jā, noteikti padalies ar tiem komentāros, citiem cilvēkiem būs interesanti palasīt!