2000-o gadu sākumā es jau mācījos medicīnas universitātē un izgāju daudzas jo daudzas prakses dažādās pilsētas slimnīcās.
Centrālajā psihiatriskajā slimnīcā es iepazinos ar klusu 62 gadus vecu pacientu. Nosauksim viņu par Jurčiku. Jurčiks bija sirsnīgs cilvēks. Visu dzīvi nostrādāja solīdā amatā kaut kādā celtniecības organizācijā, mīlēja lasīt sēnes, bija precēts un viņam bija divi pieauguši dēli.
Diemžēl, šizofrēnija neizvēlas. Jurčiks arī jaunībā izcēlās ar savām dīvainībām, bet ar gadiem, palika pavisam dīvains. Sieva griezās pie speciālistiem, un tie uzstādīja neiepriecinošu diagnozi.
Jurčiks, ar sev raksturīgu labsirdību, pieņēma savu slimību. Atstāja darbu organizācijā, iekārtojās par sargu. Un sāka dzīvot mierīgi un klusi.
No normāla pensionāra viņš atšķīrās tikai ar to, ka pavasarī un rudenī dzēra speciālu preparātu kursu. Arī slimnīcā dažreiz pagulēja.
Traģēdija notika rudenī. Sēņu laikā. Jurčiks aizbrauca pie sava brālēna uz ciemu , kas atrodas netālu no mūsu pilsētas. Pēc sēnēm. Bet medicīnas preparātus, kā jau vecs cilvēks, aizmirsa mājās. “Nu nekas,- nodomāja viņš. – Trīs dienu laikā nekas neatgadīsies.”
Nekas arī neatgadītos. Juečiks salasīja daudz sēņu. Un, atgriežoties mājās, stāvēja uz perona, gaidīja vilcienu. Rokās viņam bija grozs ar sēnēm. Kabatā - labs nazis.
Pavisam mierīgs un nekaitīgs vecītis. Uz šo nekaitīgumu arī “uzrāvās” trīs nepilngadīgie dīkdieņi, kuri nolēma apbižot vecīti, un iespējams, arī mazliet iedzīvoties uz viņa rēķina.
Kā apgalvo, liecinieki, Jurčiks minūtes piecas atvairījās, mēģināja atjokoties. Bet pēc tam viens no nepilngadīgajiem iekarsa un iesita ar kāju pagrozu, kurā atradās sēnes.
Pirmais huligāns saņēma dūrienu ar nazi vēderā, un nokrita, turoties pie vēdera. Otrais paspēja pagriezties, lai aizmuktu, tāpēc vectētiņš viņam ar nazi iedūra mugurā. Nazis izgāja caur ribām, aizķēra plaušu.
Trešais huligāns nolēma aizbēgt. Šizofrēniķi ir neatlaidīgi cilvēki. Vectētiņš sekoja pāridarītājam aptuveni 15 minūtes, kamēr jaunās, bet nopīpētās plaušas nepadevās.
Tad vectētiņš pāridarītājam ar nazi iedūra 14 reizes ( trīs no tiem – nāvējoši dūrieni) un atgriezās uz perona. Tur viņš lietišķi piebeidza rāpojošo pa peronu pārīti, savāca sēnes un apsēdās uz soliņa gaidīt vilcienu. Jebkādu agresiju attiecībā pret citiem pasažieriem un policistiem, kas ieradās notikuma vietā, vectētiņš neizrādīja.
