-
- 7176 x
-
https://torno.lv/R5RJECS
Bērni var būt cietsirdīgas būtnes, kuras līdz galam nesaprot, kas ir labi, bet kas ir slikti. Vairākuma gadījumā viņi orientējas uz savām jūtām: simpātijām, riebumu, cieņu, bailēm…
Taču, ja bērns saņem labu audzināšanu, tad viņš saprot, kad rīkojies pareizi, kad nē.
Šo atgadījumu no savas bērnības pastāstīja viena lasītāja. Neskatoties uz to, ka pagājuši jau pāris desmiti gadu, sieviete ar asarām acīs atceras pagātni.
Mans tēvs bija jūrnieks. Bet 90 – tajos viņam nācās darīt jebkuru darbu, lai pabarotu ģimeni – mani ar brālīti un mammu. Neteiksim, ka dzīvojām nabadzīgi, bet arī greznībā nepeldējāmies. Lai dabūtu naudu saldumiem, mēs vācām pudeles un metāllūžņus.
Priecīgākais notikums bija tēta atvaļinājums. Viņš ņēma mūs ar brāli un veda tālāk prom no mājām – uz parku, makšķerēt, uz mežu. Darīja visu, lai mamma varētu no mums atpūsties. Tās retās stunds ar tēvu pat tagad ataust atmiņā.
Raksta turpinājums
Taču reiz tētis saņēma telegrammu. Kārtējā izbrauciena vietā ārpus pilsētas, viņš vienkārši sakravāja ceļa somu, noskūpstīja mūs un aizbrauca. Mēs veselu nedēļu brēcām kā jukuši, domājām, ka viņš aizbraucis uz visiem laikiem. Mamma nevarēja mūs nomierināt.
Pēc nedēļas tēvs atgriezās, bet ne viens. Viņš atveda mazu meitenīti gadus četrus vecu. Izrādījās, ka viņa pirmā mīlestība nomira no tuberkulozes un viņas mazo meitu grasījās sūtīt uz bērnu namu. Taņu pieņēma pie sevis tante, kura bija atsūtījusi telegrammu.
Mamma uzreiz paņēma mazo uz rokām un aiznesa mazgāt, pārģērbt. Bet tētis nespēkā saguma uz soliņa un sāka raudāt.
Mēs ienīdām šo meitenīti. Un mums likās, ka ar vecākā tiesībām mēs varējām to atļauties. Man jau bija 7 gadi, bet brālim – 10. Mēs pat nesapratām savas nepatikas iemeslu. Taņa bija maziņa, bāla, klusa. Viņa neaiztika mūsu rotaļlietas un pat nenāca iekšā mūsu istabā (dzīvojām divistabu dzīvoklī un viņa gulēja vecāku istabā).
Viss, kas viņai bija – mazs, nosmulēts zaķis un krelles, kuras viņa uzlika te sev, te zaķim. Mamma visu laiku ar viņu ņēmās, mēģināja iekustināt un sasmīdināt, bet viss bija velti. Mazulīte neizrādīja emocijas.
Bet reiz mēs viņas zaķi uzmetām uz skapja un tad viņa pirmo reizi ieraudājās. Viņa raudāja, stiepjot rociņas uz augšu, bet mēs smējāmies. No mammas mums vēlāk stipri tika.
Vasarā mūs sāka laist pagalmā pastaigāties, bet ar noteikumu, ka mēs pieskatīsim Taņu. Tas nebija sarežģīti – kur viņu atstāsi, tur arī paņemsi. Tāpēc mēs ne sevišķi pievērsām viņai uzmanību. Taču vienā dienā viss mainījās, kad mēs pametām māšeli uz soliņa pie mājas ieejas un aizgājām spēlēties.
Мēs bezrūpīgi spēlējām ar bumbu, kad izdzirdējām no ieejas puses dīvainu troksni. Saprotot, ka notiek kas nelāgs, mēs ar brāli traucāmies uz mājām.
Klejojošu suņu bars trakoja niknumā, aplenkuši mūsu mazulīti. Bet viņa, piespiedusies pie sienas, savās saskrāpētajās rociņās turēja kaķēnu. Neraudāja, tikai acis bija apaļas no bailēm. Bet blakus mētājās saplēsts zaķis…
Te pār mums nāca apskaidrība, ka rotaļlietas vietā varēja atrasties mūsu pieņemtā māsiņa. Mēs aizdzinām suņus un sākām lasīt kopā viņas iemīļotā zaķa paliekas, kad uz notikuma vietu atskrēja mamma. Viņa nesāka kliegt un neizteica publisku rājienu, bet vienkārši apskāva mūs ar brāli. Un šajā momentā mēs izdzirdējām: “Mamm, skaties, cik skaists kaķītis!”
Pēc tam mamma iezieda skrāpējumus un mazgāja kaķi, bet mēs ar brāli klusējot slaucījām asaras. Atgriezies no reisa, tēvs nobrīnījās vien, kā izmainījusies viņā pieņemtā meitiņa. Viņa rūpējās par kaķēnu, mācīja viņam dažādas komandas un, šķiet, blakus viņam pamazām sāka aizmirst tās šausmas, kuras nācās pārdzīvot pēc viņas miesīgās mātes nāves.
Kopš tā brīža mēs ar brāli sākām izjust atbildību par Taņu un sākām pa īstam viņu uztvert kā māsiņu. Mēs sākām ar viņu rotaļāties, aizstāvējām pagalmā, rūpējāmies par kaķi…
Pēc daudziem gadiem mums ir lieliskas attiecības. Mēs jūtamies kā īsta, liela ģimene. Bet vecāki labprāt pavada laiku ar mazbērniem – kā ar miesīgiem, tā ar pieņemtajiem.
Apbrīnojami, cik drosmīgi 4 gadus veca meitenīte metās aizstāvēt kaķēnu no klejojošu suņu bara. Šīs klīstošās būtnes nereti iedveš bailes pat pieaugušiem cilvēkiem.
Visai nesen Jeļena Mališeva raidījumā “Dzīvot veselīgi” aicināja nošaut šos bezpajumtes dzīvniekus. Bet šeit tik daudz drosmes mazā meitenītē, kura ar savu rīcību ne tikai ieguva uzticamu draugu, bet arī iekaroja māsas un brāļa cieņu.
Bet kādus varonīgus gadījumus no mazu bērnu puses nācies redzēt tev?
Patika redzētais? Iesaki draugiem
Nākamais raksts
