Bet tikai pienāca tas brīdis, kad bērni izauga. Viens aizbrauca mācīties uz citu valsti, bet otrs nolēma veidot savu ģimeni un ar meiteni pārcēlās dzīvot atsevišķā dzīvoklī. Un šajā brīdī viņas dzīve sabruka. Viņai vairs nekas nepalika. Rezultāts: viņa ir vientuļa, sagrauta un viņas dzīve kļuva tukša, bet bērnu sirdīs mīt nepārtraukta vainas sajūta par viņas vientulību.

Nedaudz cits stāsts. Viņa palika stāvoklī no vīrieša, kuram viņi nebija vajadzīgi un viņa nolēma izaudzināt šo bērnu priekš sevis. Puisēns vienmēr bija aprūpēts un mīlēts. Mamma vienmēr visu uzņēmās pati, cenšoties dēlam nodrošināt brīnišķīgu dzīvi, aizmirstot par sevi, par savu personīgo dzīvi un sapņiem.

Viņai izdevās, viņš izauga par veiksmīgu puisi, tikai ar nenomaksājama parāda sajūtu. Rezultāts: viņam 50, viņš nav precējies un nav bērnu, vēl arvien dzīvo kopā ar mammu, cenšoties nomaksāt savu parādu. Bet nekas nesanāks.

Un vēl viens. Viņas dzīve ne īpaši izdevusies: karjeras izaugsme nenotika (kaut arī viņa īpaši necentās), princi nesatika un bērni, attiecīgi, neradās. Bet cipars pasē jau tuvojās pie 40. Un viņa nolēma tikt pie bērna, lai vismaz kaut kas viņas dzīvē būtu. Ar sava bērna rociņām viņa gribēja realizēt visus plānus, kurus pati nespēja dzīvē īstenot.

Viņa tik ļoti vēlējās kļūt par pianisti, bet viņas pašas māte viņai to aizliedza. Un viņa bērnu agrā bērnībā aizveda uz mūzikas skolu un gaidīja, kad viņš beidzot sadabūs viņai zvaigznīti no debesīm. Taču bērnam nepatika klavieres, viņš tās neieredzēja no visas sirds.

Bet mammai iebilst nedrīkstēja. Mamma taču “visu dzīvi tev atdeva” un ar to tika argumentēts viss. Rezultāts tāds, ka “zvaigznīti no debesīm” tā arī nedabūja, bet, drīzāk otrādi, kļuva par infantilu pieaugušo bez kādām ambīcijām. Toties klavieres spēlēt māk.

Cik tādu stāstu? Cik reižu vecāki upurējuši savu dzīvi bērnu labā, viņu gaišās nākotnes labā, bet izdarīja tikai sliktāk gan sev, gan bērniem? Pat nesaskaitīt, viņu ir miljoni. Un viss tikai tādēļ, ka vecāki bērnus padara par visas dzīves jēgu. Tikai tas ir galīgi nepareizi…

Bērnu un vecāku attiecības

Indiešu gudrība saka: “Bērns – tas ir ciemiņš tavās mājās. Tas ir jāatcerās vienmēr un katram vecākam. Bērns nav tavs īpašums, viņš – tā ir personība, kurai ir sava dzīve, savi vaļasprieki, mērķi, sapņi. Vecāku pienākums – nodrošināt viņam laimīgu bērnību, iedot nepieciešamāko un un atlaist, kad pienāks laiks. Bērns vecāku dzīvē – nav Visuma centrs.

Taču nodrošināt – ar to domāts iedot to, ko vari nevis upurēt visu, lai tikai bērnam tiktu viss labākais. Upuri nav vajadzīgi, bērniem tie nav vajadzīgi. Bet, ja tu tomēr to dari, tad bērniem to nevajadzētu pat nojaust. Pārmetot viņam par to, ko tu esi viņiem devis, tu ieaudzini viņos vainas sajūtu, parāda sajūtu, kas viņiem ir jāatdod.

Bet vai tiešām bērni ir parādā vecākiem? Pēc mana pieticīgā viedokļa, nē, nav parādā. Mēs paši pieņemam lēmumu radīt bērnus. Bet kāpēc mēs to darām? Lai viņi realizētu to, kas neizdevās mums? Lai viņi rūpētos par mums vecumdienās? Piekrīti, ka tas ir diezgan egoistiski. Kā man šķiet, pirmām kārtām tas viss tiek darīts tāpēc, lai dāvātu šai pasaulei jaunu dzīvību, lai piedzīvotu mātes vai tēva laimi.

Pāvests Francisks reiz teica: “Jēzus vecāki aizgāja uz baznīcu, lai apstiprinātu, ka viņu dēls pieder Dievam un ka viņi ir tikai Viņa dzīvības aizstāvji nevis īpašnieki. Tas liek mums aizdomāties: visi vecāki ir bērnu dzīvības aizstāvji nevis īpašnieki.”

Bet tam visam otrā pusē - tava dzīve. Kļūstot par vecāku, tu nepārstāji būt par personību. Tavas intereses, tava personīgā dzīve un tavi sapņi – ne mazāk svarīgi par rūpēm par bērnu. Nekad neaizmirsti par to.

Nevajag dzīvot tikai bērnu labad, nevajag viņus padarīt par dzīves jēgu. Atrodi dzīves jēgu kur citur. Mīli savu otro pusīti, bērni aizies, bet jūs paliksiet kopā. Neņemt vērā ģimeni un attiecības starp tevi un tavu izredzēto nav vērts.

Mīli sevi. Kad tu biji bērns, par ko tu sapņoji? Tad atceries to. Īsteno savus sapņus, pamēģini atrast to, kas iet pie sirds. Kā gan citādi tu iemācīsi bērnam mīlēt sevi un sasniegt mērķus?

Lūdzu, nedzīvo bērnu dēļ. Protams, tā ir tava izvēle, tava darīšana un nevienam nav tiesību tev teikt, kā ir pareizi. Bet padomā par to…Tagad, kad es redzu šos bērnus, kuriem vecāki atdevuši visu un pat vairāk, man ir sāpīgi skatīties viņiem acīs. To vainas sajūta, kuri nespēj atgriezt šo neatmaksājamo parādu saviem vecākiem. To sasistās sirdis, kuri nolēma veidot savu dzīvi, bet vēl aizvien nevar sev piedot to, ka pametuši vecākus.

Bet tā tam nav jābūt, bērniem nav jājūtās vainīgiem par to, ka ir nolēmuši veidot savu personīgo dzīvi. Kā gan citādi viņiem iegūt savu laimi? Neviens nesaka, ka tev nevajag mīlēt savus bērnus – mīli viņus no sirds, dāvā viņiem laimi un prieku, vienkārši atceries, ka gādība var būt pārmērīga. Un vēl to, ka bērni agrāk vai vēlāk izaugs un viņus nāksies atbrīvot no šīs gādības.

Kā teica manas mīļākās zinātniski fantastiskās filmas varonis Kūpers: “Vecāki kļūst par savu bērnu nākotnes rēgiem.” Un es domāju, ka katram vecākam vajag labi pārdomāt šos vārdus. Par kādu rēgu saviem bērniem tu vēlies kļūt: par smagu nastu vai gaišām atmiņām?

Bet ko tu domā par šo tēmu? Dalies ar mums komentāros.