Savu dzīvi kardināli mainīju divreiz.

25-0s un 29-os gados. 25 gados es no bailēm uzsāku karjeru un vētrainu darbību. 29-os gados es nolēmu pārdzīvot bez bēgšanas, bet apzināti visu saliekot pa ķieģelīšiem. Vienkārši stādījos priekšā, ka man blakus trešo reizi būs vīrs un bērni. Un man palika žēl manu nākamo tuvinieku.

Esmu pārliecināta, ka krīzes var ekoloģiski pārdzīvot. Dziļa krīze notiek ar tiem, kas ir aizgājuši pa svešu, nevis savu ceļu. Kad cilvēks iet pa savu ceļu, tad var būt, ka viņu vētrā mēģina saliekt. Bet ir ciešami. Nevis tā, kā Armēniju 1988.gadā.
Vai krīze iestājas pēkšņi?

Nē. Katastrofa sūta brīdinājuma signālus gadu, pus otru iepriekš. Ja cilvēks sev uzticas un ieklausās, viņš ievēro un var novērst katastrofu.

Manā gadījumā es noslāpēju visus signālus un mani pārsteidza.

Pirmais signāls, ka manā dzīvē kaut kas nav pareizi, bija šāds notikums.
Es atrodos grupas terapijā un smakdama asarās apgalvoju:

- Es nevienu negribu redzēt.
- Kāpēc?
- Man negribas smaidīt.
- Tad nesmaidi, ko tu sevi moki.
- Nevaru.

Smaids man bija mākslots. Šī mirkļa kulminācija kļuva moments, kad dziļas depresijas stāvoklī es uz sekundi spēju pārslēgties jautra klauna lomā, jokot stundu, risināt jautājumus, bet pēc tam atkal- gulēt kā akmens.

Signāls №1

Jūs samāksloti smaidāt.

Ja jūsu dzīvē tagad viss ir viss labi, bet smaidot, jūs nejūtat prieku, bet laipnības dēļ. Tas ir pirmais signals, ka jūs iekšēji uzsprāgstat. Samāksloti smaidot es pārstāju nevisai sen.

Bail:

- ja pēkšņi nepatikšu cilvēkiem
- ja no manis baidīsies
- ja es nepatikšu vīriešiem
- ja pēkšņi palikšu viena
- Joprojām nav droši, jo “ir jāpatīk vīriešiem”. Bet, man ir nepieciešams laiks, lai iemācītos neviltoti smaidīt.

Signāls №2

Jūs nejūtaties pārliecināta paziņu un draugu kompānijā, un ja jums nav ziņu par panākumiem, ceļojumiem un citu. Jums ir sarežģīti vienkārši atnākt un pateikto to, kas notiek patiesībā. Jūs esat it kā sacensībās vai pārrunās, un visu laiku ieturat distanci.

Ah, grūti, kā nēģim uz pannas. Manā dzīvē bija moments, kad es pārstāju runāt par darbu, nelasīju gudras grāmatas un nevarēju pārstāstīt filmu saturu.

Man bija interesanti runāt tikai par to, kas ir svarīgi. Par iekšējiem atklājumiem, par jēgām, par vērtībām. “ja tu un es- mēs esam divi Visumi, man interesanti tevi uzzināt”, - šo frāzi es pateicu vairākas reizes un un ieraudzīju bailes. Tāpēc aizvēros un sāku klausīties. Tikai klusēt, saprotot, ka tev ir karjera, nauda un panākumi, viena lieta.

Cita lieta- klusēt, kad saproti, ka tev esi tu. Un nekāda sociālā statusa. Tu, kaila, bez naudas, ar iztukšotu dvēseli.
Es sajutu sevi kā niecību, ar lauztu mugurkaulu, vientuļu un bezpalīdzīgu, bez talanta, nekam nevajadzīgu, kurai nav kam palūgt palīdzību un kura nezina, vai aizlidos līdz galam, bet piezemēties ir bail, jo nezini, pie kā tas novedīs.

Bāc! Un tev stāsta stāstus par karjerām un panākumiem, Sarežģīti, protams. Ko tagad darīt? Vai atgrūst draugus, kuriem ir veiksmīga dzīve?

Nē. Tas ir lieki.

Bet es sataustīju atšķirību starp patiesu vienotu veiksmi un liekulību. Blakus patiesam, harmoniskam, spēcīgam, laimīgam cilvēkam tev viegli un komfortabli. Un nav svarīgi, kā tu esi ģērbies un cik naudas tev ir kabatā.

Šādi cilvēki nevērtē sevi. Enerģētikas līmenī jums ir droši. Cilvēks veiksmes stāvoklī atrodas konfliktā ar savu dabas doto būt un ārējo izlikties. Viņu no iekšpuses nazis griež mazos gabaliņos. Jūs varat pat nerunāt, bet, aiziesiet no kontakta ar griezumu sajūtu.

Signāls №3

Pazūd pateicības sajūta.

Jūs varat izlasīt grāmatu un pārstāt sūdzēties. Jūs varat uzlikt modinātāju un likt sev atrast iemeslu priecāties un kādam pateikties. Tas nav īstais. Bez kontroles jūs vienkārši tāpat neizjūtat pateicības sajūtu. Lai kā neroc,bet dievam nav taisnība. Pateicība? Jokojat? Par ko? “Ei, tu, bārdainais! Aizmirsi par mani? Āzis!”

Ja jūs neizjūtat bez iemesla pateicību un jums ir jāliek sev būt pateicīgam, tad būtu labi paskatīt5ies uz savu dzīvi.
Pateicība un mīlestība- mūsu dvēseles bāzes stāvokļi. Tas ir tāpat, kā mācēt elpot, piedzimstot. Ja to nav, kaut kur ir izdarīts pagrieziens un nepareizo pusi.

Signāls №4

Jūs reti izjūtat iedvesmu, lidojumu, kaifu no tā, ko darāt, ko ēdat , kur dzīvojat.

Grūti izsekot, ja jūs kaut ko dara labi, jums maksā lielu naudu. Marķieris: pirmā sajūta, kas liek izjust nepieciešamību apsēsties pie darba.

Protams, ka dažreiz mēs nogurstam un nemīlam to, ko mīlam. Tas ir normāli.

Ja jūs ilgstoši nesakāt tiem, ko darāt un kas jums ir, viennozīmīgi, ir jāapstājas un jāpārbauda kompass.

Signāls №5

Smagi apstāties un near ko nebūt aizņemtam.

Ja tevi pieķēra pie tā, sāciet ar mazumiņu- 5 klusuma minūtes, uzstādiet grafiku, kad jūs atslēdzat skaņu telefonā. Sāciet rakstīt dienasgrāmatu un tajā fiksēt savas domas. Palīdz pārvarēt.

Signāls №6

Ar ārieni ir problēmas.

Slikti izskatāties, ielūkojoties spogulī. Lai kā skaties, lai kādā gaismā nenostājies, slikti.

Signāls №7

Jums ir šauri tajā dzīvē, tajā, kuru pašlaik dzīvojat. Un tur spiež, un elkoni sasit, un smacīgi. To nevajag atkārtot. Tas ir tāpat, kā bremzēt automašīnu pret stabu. Es to izdarīju tāpēc, jo nezināju, ko nozīmē piebremzēt ar iekšējo bremzi un kā to dara vispār.

Ekoloģiski- pakāpeniski samazināt apgriezienus.

Strādājāt visu diennakti? Samaziniet stundu skaitu. Pievienojiet atpūtu. Ieplānoju laiku niekiem.

Spēlēt publikai nezin ko? Sākumam, par vienu mākslotu smaidu publikai mazāk. Vienu komentāru mazāk par savu veiksmīgo dzīvi. Par vienu samākslotu dialogu mazāk.

Kas ir labi šādā sākšanā no nulles?

1.Uzreiz sāc sajust samākslotību vai patiesumu.

To paskaidroju tiem, kas totālās krīzes periodos ir bezpalīdzīgi. Un te ieslēdzas instinkti. Kas apēdīs, kas ir drošībā. Tagad es kilometra attālumā apeju tos, kas ir mākslīgs.

2.Pārstāj radīt mākslīgus tēlus.

Daļēji, dēl noguruma, daļēji nicinājuma dēļ, dažreiz- padzīt no sevis gadījuma cilvēkus.

3.Atslābsti un padodies.

Kad nav spēku cīņai, paliec tāda kā esi. Šī apstākļa dēļ arī notiek viss. Lai atgrieztos pašai pie sevis.

4.ievēro citus cilvēkus.

Labi darbi, rūpju žests, kompliments no nepazīstama cilvēka. Sāk skatīties uz apkārtējo un saprast, ka viņu dvēselē arī kaut kas notiek. Tā man atvērās pārsteidzoša prasme just patiesumu, neskatoties uz ārējo.

5.Kļūsti mierīgāks.

Zaudēt nav ko. Viss jau zaudēts. Var tikai atslābt un vienkārši darīt.

6.Dzimst jaunas idejas.

Melnās depresijas periodā man radās kursa”Kā iziet no miglas un paziņo par sevi” ideja. Atkrita liekulībām atbrīvojās enerģija. Un radās impulss radīt.

7.iepazīsti savus slēptos talantus.

Juku laikos es par sevi uzzināju tik daudz, ko nevarēju atrast vislabākajos treningos. Ekstremālie apstākļi. Viss jauns. Dabiski, ieslēdzas jaunas rezerves.

8. Iemācies atšķirt dažādu tipu cilvēkus, apzināti skaties uz apstākļiem, būvē jaunas robežas.

Mācies dzīvot bez pārmērības. Vārdu sakot, paliec gudrāks.

9.Atrod sevī iekšējus spēkus.

Satausti sevī dievu, kas palīdz piecelties no ceļiem un atgriež spārnus.

Ir svarīgi dot sev laiku. Pat, ja liekas, ka nekas nenotiek, procesi virzās uz priekšu.

Kā sev palīdzēt?

1.Nosūtīt pieprasījumu visumam vai dieviņam.

Atceros, es stāvoklī “Dzīve neiepriecina”sēdēju kalnos un lūdzu dievu:”Dievs, palīdzi man kļūt īstai. Palīdzi man ieraudzīt sevi.”

Izdzirdēja. Palīdzēja, Pateikt viņam “Paldies”varu tikai tagad, pēc gada.

Lūdziet, pasaule atsauksies. Mēs esam saistīti ar stīgām. Dažreiz ir pietiekami vienkārši palūgt.

2.Rakstīt dienasgrāmatu.

Rakstīt ar roku visu, kas nomoka, biedē, rada bažas.

3.Paņemt pauzi, cik vien varat.

Kāda pauze, man tas, man šitas... Man ir projekti. Man ir ģimene, man vulkāni nav tīrīti.

Pasaulei ir lieliska iezīme. Tā nesabruks, ja pēkšņi jūs pārstāsiet to nest uz saviem pleciem.

Vienkārši, iedomājieties, ka pauze vismaz uz pāris dienām- ultimāts. Un risinājums atradīsies.

4.Atrast savu cilvēku.

Runa ir par atbalstu. Es ticu terapijai un uzticamiem draugiem. Kādam palūdz koučingu. Kādam vajag tikai paraudāt.
Meklējiet savu cilvēku. Vai palūdziet to visumam, tas parādīsies.

5. Samaziniet faktoru skaitu, kas rada sāpes un jūs ievaino. Ja jūtat ka neesat resursā - atļaujiet sev nedarīt, neklausīties, nevēlēties.

6.Būt gatavam, ka var būt sāpīgi.

Kad personāžs nomirst, tad kopā ar viņu kapenēs liek ieročus, vērtības, plānus un visu citu, Daudz kas tiek plēsts nost ar gaļu. Tā ir sāpīgi.

Bet, jūs varat dzīvot tālāk un atkal priecāsieties. Šoreiz, patiesi priecāties.

7. Pieņemt lēmumu, kad būsiet gatavs.

Vispareizākais risinājums- novērst tos faktorus, kas dara nelaimīgus, Dažreiz pietiekami ir skaļi pavēstīt nodomus, nemetoties ar galvu akacī.

Manā gadījumā, piemēram, tas bija nemīlams darbs.

Iestājās moments, kad vajadzēja pieņemt lēmumu. Es sev pajautāju: ja vajadzēs, gatava mazgāt grīdas, ēst griķus un sākt no nulles, bet to, kas ir patiesi svarīgs?

Atbilde - jā, esmu gatava.

Nianse: es neesmu precēta un nav bērnu, man šajā jautājumā ir vieglāk.

Tie, kuriem ir pienākums pret ģimeni- izskatiet visas situācijas nianses.

Vienu pateikšu, jebkurā uzupurēšanās gadījumā un pacietībā ir robeža.

8.pacentieties mazāk sevi mazāk kritizēt un lamāt.

Izvairieties no klaigām: “Ah, es muļķe/muļķis!”, “Nu moins! Kā man tas gadījās? Kauns!”. Jums tāpat ir slikti un viss sāp. Kapēc ir sevi jāšausta? Jā, kādam jūsu kļūdas liksies dīvainas, jo cita cilvēka kartē šis pamatnostādnes ir ierakstītas kopā ar audzināšanu. Viņš mācās no saviem grābekļiem. Jums tika šie. Tā gadās.

9.Nevajag nonivelēt savas jūtas.

Nu mans mīļākais teiciens:”Paskaties uz Mašu, uz bezpajumtniekiem, invalīdiem, viņi nesūdzas, bet tu dīc”.

Katram ir sava sāpe un savs stāsts. Salīdzinājumi te ir nevietā. Punkts. Jums ir tiesības uz savām jūtām.

10. Apkopot rezultātus un pierakstīt visus savus panākumus, talantus un uzvaras.

Krīzes periodā mēs ieciklējamies uz to, ka tagad nav nekā. Un aizmirstam par to, ko esam darījuši agrāk. Tā ir pieredze. Un tā ir jūsu resurss.

Ko darīt, ja šis raksts kaitina un viss kaitina, jo neviens nesaprot manu situāciju un man ir slikti.

Diezin vai, kāds no malas jūs sapratīs par 100%, viņš nedzīvo jūsu dzīvi un nezina visus jūsu apstākļus, Es pastāstīju par savu pieredzi un atklājumiem.

Vienīgais, par ko esmu pārliecināta pilnībā – ja dzīve grūst, tas nozīmē, ka jūs vēlējāties kaut ko vairāk, kam nebija vietas jūsu pagātnes stāstā.

Un tagad grūst barjeras, jo notiek paplašināšanās. Tas ir biedējoši, sāpīgi un neparedzēti.

Bet nezināmais biedē.

Dodiet sev laiku baidīties, raudāt, dusmoties, klusēt un pabūt vienatnē. Ļaujiem sev būt tukšai vietai.

Cerību laterna šajā stāstā

Tumšajam periodam ir savs derīguma termiņš. Viņš beidzas. Galvenais, nevajag imitēt laimi, veiksmi, smaidus, orgasmus, beigt izlikties. Vismaz, pārstāt pašam sev melot.

Saukt lietas savos vārdos.
Un viss kļūs daudz vieglāk.
Izdomā sev jēgu, kam ticēt.

Ja liekas, ka šajā pasaulē tu esi vientuļš un viss ir briesmīgi, turies pie ticības kaut kam lielākam, Un pienāks diena, kad tu pats kļūsi liels.