Interesanti pasākumi tika veikti Igaunijā, kur Tallinas centrā no augšējo stāvu torņiem `Kik-in de-kek`, kas nozīmē: `Paskaties virtuvē`, skatījās sargi vai kaut kur nav sācies ugunsgrēks, un vēroja, no kurām mājām nāk dūmi, tādējādi zinot, ka tur tiek vārīta kafija. Pēc tam dzēriena cienītajiem vajadzēja maksāt lielu nodokli.

Tomēr par visuresošajiem kafijas vērotajiem bija noraizējušās ne tikai amatpersonas, bet arī vīndari un alus ražotāji Eiropā. Sajutuši nopietnu konkurenci, viņi vērsās pie garīdzniekiem, kuri par lielu kompensāciju atzina dzērienu par `nekristīto narkotikām`, kuru dzert ir nāvīgs grēks. Kafijas pretinieki sajauca kvēpus ar ūdeni un apgalvoja, ka tas izraisa slimības. Kafijas atbalstītāji stingri palika pie sava un runāja par dzēriena lietderīgumu.

Vēloties atrisināt konfliktu, zviedru zinātnieks Gustavsons nolēma veikt ilgtermiņa eksperimentu un katru dienu lika dzer trīs tases kafijas ieslodzītajam, kurš izcieta mūža ieslodzījumu. Saskaņā ar citu informāciju, līdzīgs eksperiments tika veikts paralēli ar citiem ieslodzītajiem tajā pašā cietumā, bet izmantojot tēju. Eksperiments bija noteikt, kurš no dzērieniem ir kaitīgāks. Dīvaini, bet eksperimenta dalībnieki nomira, kad tiem jau bija vairāk nekā 80 gadu. Bet pirmais šo pasauli pameta ieslodzītais, kurš dzēra tēju.

Jau 2050. gadā samazināsies zemes apjoms kafijas audzēšanai gandrīz divas reizes. Šādas prognozes ir neapmierinošas ne tikai kafijas mīļotājiem, bet arī desmitiem valstu ekonomikai, kurām galvenais ir kafijas bizness. Jāatzīmē, ka kafijas bizness vienmēr ir bijis viens no ienesīgākajiem un demonstratīvi rādījis cenu kāpumu.

No šī dzēriena būs ļoti grūti atteikties, ir vesela leģenda, saskaņā ar leģendu kafijas vēsture sākas ar šeihu Omāru. Viņš bija viens no visvairāk cienītajiem sava laika ārstiem un vadīja pētījumu, izgudrojot jaunas zāles. Tādējādi viņa redzes lokā nonāca kafijas koka auglis. Omārs to sāka izrakstīt kā līdzekli pret galvassāpēm un gremošanas traucējumiem.

Dzērienu viņi izmantoja nevis lai ārstētu,bet gan, lai gūtu labsajūtu. Cita leģenda vēsta, ka pirmais kafijas atklājējs bija gans Kaldi. Šis gans ļoti mīlēja savas kazas, tāpēc vienmēr sekoja līdzi to veselībai un pašsajūtai. Kādu dienu viņš pamanīja, ka kazas pēc kafijas koka augļu ēšanas kļūst mundras. Kaldi nolēma sekot viņu piemēram un apēda dažas kafijas pupiņas un lapas. Lai gan garša bija diezgan slikta, Kaldi juta spēku pieaugumu. Atgriežoties mājās, gans tūlīt izstāstīja par atklājumu draugiem, kuri savukārt dalījās ar saviem draugiem. Tā tas tika nodots no mutes mutē, līdz stāsts par brīnumaino augu sasniedza mūkus.

Ilgi meklējot līdzekli, kas palīdzētu viņiem palikt nomodā garo nakts lūgšanu laikā, mūki nolēma izmantot Kaldi atklājumu un sāka izgatavot novārījumu no kafijas lapām un vēlāk arī no kafijas pupiņām. Dzēriens pilnībā attaisnoja uz to liktās cerības, uzlabojot mūsu garastāvokli un paaugstinot tonusu. Nākamo soli kafijas izplatīšanās vēsturē spēra Arābija un Jemena, kur Moha pilsēta pirmo reizi tika audzētas kafijas plantācijas. Kafiju pārdeva ar senas pilsētas nosaukumu "Mokka". Arābi ļoti ātri kļuva atkarīgi no kafijas un sāka atvērt kafijas namiņus pa visu Arābiju, kur cilvēki nāca ne tikai baudīt kafiju, bet arī apmesties uz mīkstiem dīvāniem un vadīja sarunas, nesteidzīgi malkojot dzērienu.

Šis laika kavēklis tik ļoti fascinēja cilvēkus, ka tie arvien biežāk sāka pirkt kafijas pupiņas. Tas nepatika reliģiskajiem līderiem un tie paziņoja, ka Arābi nedrīkst izmantot kafijas pupiņas: `Pravietis aizliedz dzert reibinošo dzērienu`. Sultānam Muhamedam IV kafija un tās lietošana bija aizliegta, bet tos, kuri tomēr pārkāpa šo likumu, sasēja kafijas maisā un iemeta jūrā. Tomēr neskatoties ne uz ko, kafijas mīļotāji bija nelokāmi un ar gadiem Sultāns Suleimans III atcēla dzēriena aizliegumu.

Jemena bija praktiski vienīgais kafijas piegādātājs pasaulē. Vietējie iedzīvotāji to stingri apsargāja, līdz ar to izvest augu no valsts varēja tikai tad, kad tas bija pilnībā izžāvēts, lai to nevarētu iestādīt. Tomēr dažreiz izdevās izvest dīgušus augus no valsts. Tā aizsākās kafijas plantācijas Nīderlandē, Šrilankā un Indonēzijā. Eiropā kafija parādījās apmēram XVII gs. sākumā. Itālijā kafiju sāka pārdot 1645.gadā. Lielbritānija uzzināja par dzērienu 1652.gadā, bet Francijā kafija parādījās 1672. gadā. Vācieši par kafiju uzzināja XVIII gs. sākumā. Eiropiešiem tik ļoti iepatikās jaunais dzēriens, ka kafijas bizness kļuva par vienu no ienesīgākajiem. To nolēma izmantot karalis Prūsijā Frederiks I, kura dēļ sāka pieaugt karu daudzums. Viņš izsludināja valsts monopolu uz kafiju un izveidoja spiega amatu, kura darba pienākumos ietilpa `izķemmēt` ielas, lai noteiktu kafijas smaržu starp legālajām un nelegālajām žāvētavām.

Dienvidamerikā un Centrālamerikā kafiju ieveda kolonists XVIII gs sākumā. Pakāpeniski kafijas kokus saka audzēt Brazīlijā, Jamaikā, Meksikā un Austrālijā. 1819. gads tika atzīmēts ar kofeīna atklāšanu, kura zīdainos ekstraktus izolēja no kafijas ekstrakta franču zinātnieks Runge. No tā laika kofeīnu izmantoja visdažādākajiem mērķiem. 1906. gadā angļu ķīmiķis Džordžs Konstants Vašingtons pamanīja, ka uz viņa sudraba kafijas automāta sienām ir nogulsnes pulvera veidā. Tas viņu uzvedināja uz ideju radīt kafiju, kuru varētu uzvārīt tieši krūzē, un drīz vien viņš iepazīstināja pasauli ar pirmo šķīstošo kafiju.