Ticīgais, necila auguma un klusais Dezmonds pierakstījās par sanitāru un atteicās ņemt rokās ieroci, par ko bieži cieta ņirgāšanos un ne reizi vien tika sists. Pulka biedri centās viņu izprovocēt, bet pārliecinātais sanitārs nepadevās: pēc kārtējās no sadursmēm, viens no biedriem apsolīja viņu nogalināt uzbrukuma laikā.

Bet, kad sākās kara darbības, sanitārs pierādīja, ko ir vērts. Kara darbību laikā, visi saprata, cik ļoti viņiem ir paveicies, ka kopā ar viņiem ir ierēdnis Doss. Puisis pašaizliedzīgi glāba ievainotos, lodēm svilpjot gar ausīm, pa vidu snaiperu šāvieniem un granātu sprādzieniem: vilka ārā no pirmajām rindām, kad debess un zeme bija vienā mutulī.

1945. gada 1. maijā Japānā, Dezmonds Doss paveica neiespējamo: viņš nolaida biedrus no klints, pa vienam, piesienot striķi pie koka. Viņš spēja noturēt zaldātus, kuri bija daudz smagāki par viņu, lēnām, plati iepletis kājas, atkārtojot vienus un tos pašus vārdus: ”Dievs, palīdzi man izglābt vēl vienu!”

Viņš nolaida 75 ievainotos, tas viņam aizņēma 12 stundas no vietas. Tikai tad, kad augšā vairs neviena nebija, viņš nolaidās pats. Pēc pāris nedēļām viņu ievainoja snaiperis. Pēc tam, viņš uzkāpa uz granātas, lai tās sprādziens nenogalinātu ievainoto. Tajā dienā viņš pazaudēja savu Bībeli, kuru viņam uzdāvināja sieva...

Dezmondu aizsūtīja mājās, izoperējot no viņa kājas 17 lauskas. Viņu gaidīja Baltā Māja un ceremonija, kurā viņš tika apbalvots ar Goda Medaļu. Tur arī sanitāram atdeva viņa pazaudēto Bībeli, kuru pulka biedri, kuri apsolīja viņu nogalināt, uzmeklēja kaujas laukā, apskatot burtiski katru centimetru...

Lūk, tā Dezmonds Doss, kurš nenogalināja nevienu pretinieka zaldātu, saņēma pašu augstāko armijas apbalvojumu. Par militāriem nopelniem, kuriem nav nekāda sakara ar ieročiem. Pietika tikai katru dienu glābt no nāves cilvēkus. Bet būtu labāk, ja pasaulē vairs nenotiktu kari. Dalies, ja piekrīti!