1. Pirmais cilvēka ienaidnieks - ļaunas tenkas un ļauna attieksme.

Pamēģināsim ļaunas tenkas attiecināt uz sevi.

Pirmais variants: Cik bieži Tu par citu runā sliktu?

Otrais variants: Cik bieži Tu traumējies no ļauniem vārdiem, darbībām attiecībā uz Tevi, no ļauniem skatieniem, emocijām? Cik bieži Tev ir nepatīkami, sāpīgi, aizvainojoši ? Un šo jautājumu ir vieglāk atbildēt, vai nav tiesa? Daudz vieglāk, jo tas sāp. Bet tās ir ļaunas tenkas un ļauna attieksme. Tu par kādu parūpējies, bet tev par to pat paldies nav pateikuši. Tas ļoti mūs ievaino.

Kad ļaunas tenkas un ļauna attieksme ir pret Tevi vērsta - to mēs saprotam, bet kad mēs kaut ko līdzīgu darām paši, to mēs neuztveram...

2. Pēc pirmā ienaidnieka uzreiz nāk otrais - aizvainojums.

Aizvainojums sendienās tika uzskatīts par slēptu atriebību. Mums, šodienas cilvēkiem, dīvaini ir to dzirdēt. Mani vienkārši aizvainoja, kāpēc tad es esmu atriebējs? Mani aizvainoja līdz sāpēm! Kad mēs nesteidzamies izlīgt, aizvainotie, vai tā nav atriebība? Mēs visi bijām aizvainotie. Nav neviena cilvēka, kas nebūtu apvainojies. Mēs visi esam dzīvi cilvēki, un mums, patiešām dara sāpīgi... dažreiz pat ļoti. Mēs visi sērojām savā aizvainojumā. Un kam mūs aizvainoja, mēs nesteidzamies izlīgt... Ko mēs šajā momentā domājam? Mani ir aizvainojuši, un man ir parādā... Mēs sākam rakstīt parādus. Mēs sākam domās nomākt. Mēs vienmēr tā domājam, būdami aizvainoti. Bet, sev mēs nezināmu iemeslu dēļ, šos parādus norakstām. Bet senatnē, daudzus gadsimtus atpakaļ, saprata, ka tas var sabojāt cilvēku, tas var iznīcināt tautu. Tautu, sadraudzību, kopīguma sajūtu. Padomājiet par to.

Tieši tāpēc senatnē aizvainojumu sauca par slēptu atriebību. Slēpta, ilga, ilgi turēta sevī, lai gan cilvēks “vienkārši” apvainojās. Apvainojieties cik vēlaties uz ienaidniekiem, bet uz savējiem - kamdēļ? Tu taču dzīvo kopējās sienās, Tu ēd no vieniem traukiem, Tu dzīvo zem kopēja jumta, un tepat divi pieauguši cilvēki ar saviem iekšējiem aizvainojumiem uzkurina procesus. Un šajā visā situācijā mēģina izdzīvot bērni.

3. Trešais cilvēces ienaidnieks - tā ir taisnošanās.

Kāpēc Jūs neveidojat karjeru?

Kāpēc Jūs nemākat krāt naudu?

Kāpēc jūs esat tik nesaticīgi? Kāpēc jūs neesat draudzīgi ar kaimiņiem, kuriem blakām jums ir vasarnīca, mājās, daudzstāvu mājā? Skaidrojāt sev vairākkārt - taisnošanās.

Trešais cilvēka ienaidnieks – taisnošanās, kad cilvēks mēģina attaisnot savu uzvedību un tajā pašā laikā, neko nedarīt. Dienā simtiem reižu sevi attaisnojam. Kāpēc. Mēs. Neko. Nedarām!

Kāpēc jūs neārstējiet savas aknas, kas regulāri sāp? Tāpēc, ka taisnojāties: “Vecums taču” un “Es nepalieku jaunāks”, un tā tālāk. Taisnošanās ļauj neko nedarīt.

Kāds attaisno savu vientulību, un viņiem ir vienalga, senajās grāmatās visām tautām Dievi radīja cilvēku divās dzimtēs. Kāds attaisno savu nabadzīgo un pelēko pasaules uztveri: nekur neeju...Dzīvo kā gliemezis: darbs - mājas, darbs – mājas. Bet mājās kas? Virtuve - tualete - gulēt. Virtuve - tualete - gulēt. Reizi nedēļā pirts. “Kolosāla “dzīve! Cilvēciska? Laba cilvēciska dzīve? Un sevi attaisno.

Kāpēc tu tā dzīvo? Vajag biežāk šo jautājumu uzdot. Ja godīgi, tad vajag uzdot sev šādu jautājumu: “Kāpēc tu tā dzīvo?” tev nebūs rezerves veselības, tev nebūs rezerves dzīves: cik ilgi var dzīvot melnrakstā? Tev neviens nedos otru dzīvi, tev vajag šajā uzspēt līdz laimei aizskriet un apgūt šo laimi. Tev vajag šajā dzīvē aizskriet līdz panākumiem, veiksmes un to izmantot.

Ja tu neej uz veiksmes pusi, veiksme pie tevis nenāks, Ja neapgrūtināsi savu galvu ar domām par panākumiem, tā arī paliksi bez tiem, toties ar attaisnojumiem. Atbildiet sev godīgi: cik laimes parādā sev ir šāda taisnošanās? Cik kolosālu, dvēselei, dzīves procesu Jūs sev esat parādā, šādi attaisnojoties? Un kādu citu apsūdzēt ir bezjēdzīgi. Ja uzsāksi kādu apsūdzēt - tā atkal būs taisnošanās, sava likteņa aprunāšana.

4. Ceturtais cilvēka ienaidnieks – atriebība.

Tā jau ir aktīva darbība.

Atgādināšu iemīļoti frāzi: “Aha, lai tev tā būtu!” Un katra šāda frāze palielinās 100 reizes un atgriežas atpakaļ. Pie tam, atgriežas sāpīgākajā vietā, vājākos posmos. Piemēram: gribi tu bērnu: gribi vienu, gribi otro, piecus gribi. Bet nē! Vienkārši nav. Gribi sev labu ģimeni, bet tās nav.

Vēl viena iecienīta frāze: “Tu mani nesaproti!”- tā arī ir atriebība. Toties augstākie spēki saprot, ka tā ir atriebība, kad cilvēki šādā veidā uzsāk uzbrukumu, tas ir neslēpts uzbrukums. Un augstākie spēki ilgi necietīs: katrs šāds paziņojums atgriežas simtkārtīgi.

Cilvēka laimes stāsts tiek rakstīts ar sāpēm. Kāpēc? Tāpēc, ka augstākie spēki šādā veidā saka: ”Kad tu beigsi atkārtot slikto, pretīgo savā dzīvē? Kad tu, gulošais akmens, vēlēsies piecelties un lidot? Kad tu sāksi pats kaut ko dzirdēt dzīvē, dabā?

Cilvēces laimes vēsture tiek rakstīta ar sāpēm. Kādām? Tavām personīgajām sāpēm. Lai mēs sāktu atveseļoties. Ja sāpīgi ir ģimenē - tātad vajag ārstēt ģimeni. Ja ir sāpīgi draudzībā vai bez draudzības vispār - tāpēc, vajag dziedēties draudzībai. Mācīties, censties, darīt, mēģināt! Un viss izdosies.

Mēs bieži domās domājam: “Viņiem tā, tad es paskatītos, kā viņi izprot manas problēmas vai manas skumjas” un atlido... atlido audzināšanas nolūkā, lai jūs sāktu ārstēt savu dzīvi tur, kur ir sāpīgi. Bet nedomājiet , ka ar šīm te domām: “Lai viņiem tā” nevienu neaizskar. Aizskar. Un viņiem patiesi paliek tāpat.

Tas ir uzbrukums.

Tā cilvēki nolādē, pat lāstiem neticēdami: “Lai Jums tā!” Bet mēs bieži tā domājam. Mēs, mūsu tauta, šajā valstī, cilvēki, kas dzīvo blakus, plecu pie pleca, kurus mēs pat pazīstam. Mēs dažreiz paši izsakām šādas domas, bet tās ir lāsts. Bet par to, protams, atlido atpakaļ. Jo ir vajadzīgs līdzsvars, visam jānotiek taisnīgi. Tu kādam meti ar vārdiem: “Lai jums tā..” un tev atpakaļ. Svari izlīdzinājās.

5. Piektais cilvēka ienaidnieks - slinkums.

Tagad pateikšu mūsu iecienīto frāzi: ”Labāk neko nedarīt, nekā izdarīt slikti” vai ”labāk nekur neiet, ja nezini, uz kurieni iet”, ”Un ko darīt šajā valstī, starp šiem cilvēkiem?” un guļam kūniņas stāvoklī. Bet cik bieži mēs paši nemeklējam nekādu iespēju? Katru dienu! Mēs vienkārši dzīvojam. Mēs katru dienu nemeklējam nekādas iespējas, nemeklējam priekš sevis to, kas mūs uzlabos, to, kas palīdzēs uzaudzēt mūsu dzīves procesus.

Pieci cilvēka ienaidnieki. Tie ir lāsta veidi. Viss tas - mūsu rakstura ierastās īpatnības.

Mēs no sākuma kaut ko gribam, pēc tam gribam retāk, bet pēc tam... pārstājam gribēt. Mūsu senči uzskatīja, ka cilvēks bez vēlmēm - cilvēks dzīves galā. Tieši tā, dzīves galā, tas ir, tev tiek iedalīts tik naudas, tik dzīves, tik enerģijas, tikai, lai tu nenomirsti.

Bet ko darīt? Ja jūs godīgi attieksieties pret sevi, tas ir, burtiskā nozīmē, biežāk sev jautāsiet: “Kāpēc es tā dzīvoju? Kāpēc es dzīvoju tieši tā, un nemeklēju kaut ko citu?” tas sapratīsiet, ko darīt.

Mūsu senči bija gudri. Ar ko? Ar kustību! Cik ilgi var dzīvot tā, kā tu atļaujies sev sēdēt kā kūka un neko nedarīt, pareizāk sakot - darīt, bet ne īpaši labi - attaisnoties, būt neapmierinātam, slinkot? Viņi noņēma no sevis lāstus, ļaunu aci gan no sevis, gan no citiem...bet, kaut ko darīja. Lai kaut kur nāktu klāt, vajag kaut ko izdarīt, ar sevi kaut ko darīt, ar saviem iekšējiem procesiem un mehānismiem.