-
- 14178 x
-
https://torno.lv/RNHQJYn
Viņa zināja, ka tā viņas grūtniecībai nevajadzētu noritēt. Vēders auga pārāk ātri, neatbilstoši termiņam. Vajadzēja kaut ko izlemt un steidzami…
Hlojai un Rohanam Danstaniem no Austrālijas jau bija trīs bērni. Sieva palika grūta ceturto reizi, cerot, ka beidzot ar meitenīti. Par mazulīti viņi ļoti sapņoja.
Šajā ģimenē jau bija trīs bērni un visi puikas: vecākajam trīs, vidējam divi, mazākajam tikai viens gads. Reizēm bija ļoti grūti tikt galā ar mājas rūpēm, bet pāris nolēma radīt vēl vienu, kamēr Dievs dod. Un, ja būs meitenīte, tad pie viņas apstāsies. Bet viņu paredzēja ārsti.
Raksta turpinājums
Tomēr ceturtā grūtniecība noritēja kaut kā dīvaini. Hlojas vēders ieguva tam neparastu formu un kļuva tik liels, ka viņai bija grūti pārvietoties jau agrīnā stadijā. Kad viņa iznēsāja savus puisēnus, nekā tamlīdzīga nebija.
Viņa domāja, ka uzsprāgs, tēlaini izsakoties un devās pie ārsta. USG rezultāti pāri izbrīnīja. Hlojai vēderā bija trīnīši. Kā gan to neievēroja agrāk? Un vēl saka, ka tagad attīstītās valstīs medicīna ir ļoti augstā līmenī.
Sākumā bija šoks. Jo pieņemt uzreiz trīs mazuļus ir trīs reizes sarežģītāk nekā vienu.
Viens no mazuļiem nesaņēma pietiekoši skābekļa mātes vēderā un tas apdraudēja viņa dzīvību. Šis mazulis kā reiz bija ilgi gaidītā meitenīte. Pārējie bija puisīši, viņi attīstījās normāli. Bet trešais bērns ar katru dienu kļuva vājāks arvien vairāk. Vajadzēja izdarīt izvēli.
Situācija bija izmisīga, jo bērns mira vēl nepiedzimis. Ārsti piedāvāja risinājumu – izraisīt priekšlaicīgas dzemdības. Tad visi trīs noteikti nāktu pasaulē, bet viņus vēl vajadzētu apkopt. Pretējā gadījumā var ļaut meitenītei nomirt, bet atlikušos zēnus iznēsāt līdz galam un būt pārliecinātiem par viņu normālu turpmāko attīstību.
Izvēle bija grūta, bet paredzama. Visi bērni piedzima neiznēsāti un ļoti vāji. Ārsti centās viņu stāvokli uzlabot, pārlēja asinis, turēja mazuļus intensīvās terapijas inkubatoros ar nepārtrauktu uzraudzību.
Šaustot sevi ar šaubām un sirdsapziņas pārmetumiem, Hloja teica: “Es zinu, viņa ir ļoti spēcīga, ja reiz spēja tādā stāvoklī nodzīvot līdz 28 nedēļām.” Un turpināja tam ticēt.
Bērnus nodēvēja par Rufusu, Henriju un Pērlu. Kamēr mazuļi auga slimnīcā, vecāki gandrīz visu laiku atradās viņiem blakus. Un vēl rāja sevi par izvēli tāpēc, ka vēl nezināja, vai tā ir pareiza.
Stāsts nonāca līdz laimīgām beigām. Vecāko bērnu priekiem nebija gala, kad vecāki kopā ar visiem jaundzimušajiem pārbrauca mājās no slimnīcas. Redzams, brāļi jau tādā mazā vecumā saprata, kas ir draudzīga ģimene, jo pieaugušie kopš dzimšanas viņiem mācīja pareizas vērtības.
Kādu secinājumu var izdarīt no šī stāsta? Ir vērts riskēt, ir vērts ticēt un ir vērts paciest.
Kā tu uzskati, vai Hloja pareizi rīkojās? Raksti savu viedokli komentāros un dalies ar rakstu soctīklos.
Patika redzētais? Iesaki draugiem
Nākamais raksts
