Man nolūza nags.

Neliela bēda, bet garastāvokli bojā. Sievietes sapratīs.

Šodiena vispār kaut kāda neizdevusies: ķīmiskā tīrītava nepaspēja atdot kleitu, kura man bija vajadzīga vakaram, remontā neatradu savas laimīgās kurpes, tagad šis nags…

Tu dusmojies uz mani, Visum?

Es ieskrēju TC paņemt kafiju un pie reizes ieskatījos manikīru tīkla salonā. Saku, meitenes, nags, skumja bēda, ir tik vien desmit minūtes laika, iztaisiet, lūdzu…Un. lūk, sēžu, dzeru kafiju, laboju nagu.

Redzu, kā pie administratores pieiet veca sieviete. Tāda kārtīga. Ģērbusies pieticīgi, bet…pārdomāti! Ar šallīti, pieskaņotu cepurītes tonim.

Jautā:

— Bet manikīrs maksā 20 eiro?
— Jā.
— Bet tas ar pārklājumu?
— Nē.

Večiņa pagāja malā. Pastāvēja. Padomāja. Pilnīgi acīmredzami: viņai pēdējie trīssimt rubļu. Un miljons caurumu budžetā, kurus var ar tiem aizbāzt. Bet viņa nav večiņa. Viņa ir sieviete! Bet sieviete vēlas koptas rokas. Jebkurā vecumā.

Viņa atkal pieiet pie administratores:

— Bet pārklājums maksā 5 eiro?
— Nē, 10.
— Desmit? — vecmāmuļa izbīlī atkāpās.

Nē, 30 eiro viņas budžetam nepavilkt…Viņa izlēmīgi sakārto cepurīti un iet prom, spiežot sev klāt mētelīti.

Cik gan pazemojoša ir nabadzība! Cik tas ir bēdīgi, kad vajag darīt izvēli starp vajadzīgo un nepieciešamo!

Kad sevi palutināt – tas ir neparedzēts budžeta tēriņš, caurums, kuru pēc tam nezin no kurienes aizlāpīt…

Bet sieviete. Sieviete dzīvo iekšienē. Viņa vēlas parastus, piezemētus priekus, tādus kā tīri nagi olīvu formā, vēlas patikt sev spogulī, vēlas būt skaista. Nevis likties par Sievietei, bet būt par to!

Sievietēm nav vecuma. Ir dvēseles stāvoklis. Pavasara stāvoklis. Vecmāmiņai pavasarim pietrūka 5 eiro. Kā tad tā?

Manu roku tur manikīra meistare Anna. – Piedodiet man, Anna, es tagad visu sabojāšu, bet…Es atraujos no vietas, skrienu pēc vecmāmiņas, tas ir, pēc Sievietes. Pēc Sie-vie-tes!

— Pagaidiet, pagaidiet! Neejiet prom!

Viņa apjukusi pagriežas.

— Iesim, iesim uz manikīru! — es apņemu viņu ap pleciem, pagriežu salona virzienā.
— Kas jūs esat? — baidās večiņa.
— Es? Nekas. Manikīra feja. Iesim, nokrāsosim jums nagus…
— Man nepietiks manikīram ar pārklājumu.
— Pietiks-pietiks! Tur šodien akcija. Katrs simtais klients saņem dāvanā manikīru. Ar pārklājumu!
— Un es esmu simtais klients?
— Protams! Simtais! Pats simtākais pasaulē...

Vecmāmuļa neticīgi iet aiz manis pie administratores.

—Vai taisnība,ka man dāvanā manikīrs? — viņa vēl nekādi nevar noticēt savai laimei.

Es stāvu aiz večinas, rādu administratorei naudu un miedzu ar aci.

Administratore Liene visu saprata.

— Jā-jā, viss ir pareizi. Es tikai ne uzreiz aptvēru. Ejiet uz manikīru. Ar pārklājumu.
— Ai, es dzīvē nekad neko nebiju laimējusi, — vāvuļo vecmāmuļa, starojot aiz laimes.

Meitenes-meistares redzēja mūsu scēnu. Visas smaida, saka vecmāmuļai:

— Nu, izvēlieties, pie kuras jūs vēlaties?

Vecā sieviete nekādi nevar nomierināties par savu laimi:

— Meitenes, mīļās, man taču vienalga. Man vienalga kura. Es slikti redzu, manikīru taisu sev pati, bet te tik ļoti sagribējās…Un, lūk, kāda veiksme!

Beidzot viņa nosēžas pie tuvākās meistares, bet administratore Liene pienāk no aizmugures un saka:

— Es aizmirsu pateikt, ka jums dāvanā vēl ir parafīna terapija rokām, — un izteiksmīgi skatās uz meistari.
— Sapratu, — smaida un pamāj ar galvu meitene, ķeroties klāt pie darba.

Vecmāmuļa pavisam izkusa. Gandrīz vai raud.

Mēs saskatāmies ar Lieni. Es rādu īkšķi uz augšu. Viņa smejas un māj ar roku, sak, nieks vien ir…Visapkārt ievērojami kāpa pozitīvisma līmenis. Iesmaržojās pavasaris. Un kafija garšīga. Un meitenes visas skaistas. Un dzīve brīnišķīga!

Nu un nospļauties par tām, manu kleitu no rīta un kurpēm. Tātad, tā vajag. Nebūšu vakarā grezna ārīgi, bet iekšēji es starošu aiz laimes.

Es atgriežos pie manas Annas.

— Piedodiet, — es saku.
— Nu ko jūs, es it kā būtu uz kino aizgājusi, — smejas Anna.

Es domāju par to, ka gribu gribēt vienmēr būt sieviete. Jā, tieši ,,gribu gribēt”. Gribu, lai neizsīktu šī vajadzība – patikt sev. Pavasara vajadzība. Mīlestības vajadzība.

Patikt sev spogulī – nenovērtējami. Griezt dārzeņus priekš salātiem ar koptām rokām – nenovērtējami. Justies skaistai, neskatoties uz grumbu svītrām – nenovērtējami!

Man pienāk telefonā SMS. Viens izdevējs, kurš nesen publicēja manu rakstu, paziņoja, ka esmu nopelnījusi honorāru. Un norādīta summa, kura vienāda ar manu dāvanu vecajai sievietei.

Es rādu SMS Annai. Viņa smejas un saka:

— Un vajag tā notikt! Bumerangs! Labais vienmēr atgriežas.

Es smaidu. Es taisni jūtu, kā Visums man glauda pakausi, sak, malacis. Un es kūstu no laimes un kļūstu skaista.
Viņš tomēr redz, šis mūsu Visums. Un vienmēr savlaicīgi reaģē. Un šodien Visums ir ļoti priecīgs par manu večiņu. Tas ir, par manu sievieti. Un kopā ar mums izbauda pavasari.

P.S.: foto – raksta varone. Kad es paprasīju atļauju fotografēt, viņa pateica: `Es neesmu pat lūpas uzkrāsojusi…` Saku taču, īsta, Īsta Sieviete!

Lūk, tāds ievērojams gadījums, kurš liek pa jaunam paskatīties uz parastām dzīves vērtībām. Un, ja tas tev iekrita sirdī, padalies ar to ar saviem draugiem.