1997. gadā, kad Ričardam Norisam no Virdžīnijas bija 22 gadi, viņš nejaušības pēc iešāva sev galvā.

Šāviens kļuva par iemeslu žokļa, deguna, lūpu, zobu un mēles deformācijai. Viņa seja pilnībā izmainījās, viņš nevarēja ne ēst,ne dzert. Cilvēki ar bailēm skatījās uz viņu. Ričards vienkārši ieslēdzās savā istabā un iznāca tikai tad,kad ārā jau bija tumšs. Tas viss tik ļoti viņu ietekmēja, ka viņš ne vienu reizi vien mēģināja uztaisīt pašnāvību. Pēc 15 gadu mokām,lai cik briesmīgi arī tas neskanētu, cita cilvēka nāve kļuva par viņa glābēju.

2012 gadā, kad 21 gadīgais jaunietis Džosua Aversans gāja pāri ielai, viņu notrieca mašīna. Ārsti viņa vecākiem teica,ka Džosua bija pilnīgi izšķaidītas smadzenes. Viņš bija vienīgais dēls ģimenē,kurš tik jauns aizgāja no dzīves. Pēc kāda laika ārsts vēlreiz vērsās pie zēna vecākiem, bet šoreiz ar neparastu lūgumu - "Vai viņi nebūtu pretī,ja ādu transplantētu kādam,kuram tas būtu dzīvībai nepieciešams- Ričardam".

Vecāki bija kā sastinguši no ārsta lūguma. Bet viņi piekrita, lai viņu dēla nāve nebūtu bijusi veltīga. Šis bija pirmais gadījums visā vēsturē, kad transplantēja seju! Ričarda izredzes uz veiksmīgu operāciju bija 50:50. Bet Ričards nedomājot piekrita. Viņam savos 37 gados nebija vairs ko zaudēt.

Operācija ilga 36 stundas. Kad Ričards pēc operācijas pamodās, viņam bija pilnīgi jauna seja. Viņa seja, zobi pat mēle bija ļoti līdzīgi tam, kādi tie bija 15 gadus atpakaļ. Tas bija vienkārši apbrīnojami! Ričards nespēja noticēt savām acīm, pirmo reizi kopš tās dienas Ričards jutās par pilnvērtīgu cilvēku. Viņš atkal varēja dzīvot normālu dzīvi!

3 gadus pēc operācijas viņu apciemoja negaidīts viesis, Džošua māsa - Rebeka. Sieviete vēlējās redzēt, kurš `valkā` viņas brāļa seju. Tā bija tieši tā pati seja, uz kuru viņa skatījās vairāk kā 20 gadus līdz tam brīdim, kamēr nepārtrūka viņas brāļa dzīve.

Šī bija labākā pateicība Džošua radiniekiem - zināt, ka ir kāds, kurš atgādina viņiem par mīļu cilvēku.