”Sveiki, mani sauc Briana, un te ir mans stāsts... Mīlestība nav telefonu zvanos, randiņos un pat ne atmiņās. Tās dēļ jūs ziedojiet to, par ko pat nespējāt iepriekš iedomāties.

Vai kādreiz jutuši, ka jūsu dzīve brūk? Vai esat kādreiz satikušies ar tik spēcīgu emocionālu traumu, ka viss pārējais ap jums kļūst vienkārši mazsvarīgs? Es to izjutu, būdama grūtniece.

Grūtniecībai ir jābūt par vienu no pašiem brīnumainākajiem ceļojumiem, kuru jūs jebkad veicat. Jūs radāt jaunu dzīvi. Jūs izjūtat mīlestību pret to, kuru pat vēl neesat satikuši.

Mēs ar Ostinu ļoti gaidījām mūsu pirmo mazuli. Mēs iedomājāmies, kā atnesīsim viņu mājās un būsim bezgalīgi laimīga ģimene.

Kad es iemigu tajā briesmīgā naktī, es pat nespēju iedomāties, ka pamodīšos par pavisam citu cilvēku. Mana sievasmāte mani pamodināja un pateica, ka ar Ostinu notika nelaimes gadījums.

Viss, ko es zināju, ir tas, ka mans vīrs ir slimnīcā. Bet es pat nenojautu kādēļ. Kad es aizbraucu tur, man pateica, ka manam mīļotajam ir asiņošana smadzenēs. Ārsti izdarīja secinājumus, ka tas notika pārlieki lielas enerģētisko dzērienu lietošanas dēļ.

Pēc 5 stundu garas operācijas es viņu neatpazinu. Viņš uz visu mūžu paliks ar milzīgu caurumu pierē. Viņa vecāki bija šokā... Nākamā dienā, mēs atkal par viņu lūdzāmies, cerot, ka viņš vismaz izdzīvos. Divas nedēļas pagāja, bet vēl nebija cerīgu jaunumu. Tad ir padomāju, ka nekad neatteikšos no viņa, lai kāds viņš arī nebūtu.

Pienāca laiks dzemdēt. Tas bija ļoti smagi, Ostinam bija jāpiedalās dzemdībās un jātur mana roka. Bet viņš vēl joprojām nebija man blakus.

Brīnums notika, kad piedzima mūsu mazulis. Ostins atmodās. Es domāju par viņu katru dienu. Es skatījos uz savu bērnu, kurš izskatījās kā viņa tēvs, un raudāju.

Kad mans dēls bija tikai nedēļu vecs, es viņu atstāju ar saviem radiem un devos pie vīra. Es gribēju viņam pateikt, ka mūsu zēns jau ir kopā ar mums.

Pagāja nedēļas. Mēs braucām pa visu valsti, jo Ostinam bija jāpārvar neskaitāmas operācijas un milzīgs daudzums procedūru. Kad mūsu puisēnam bija 2 mēneši, viņš beidzot ieraudzīja savu tēvu. Mīļotais atgriezās mājās. Vizītes pie ārstiem un braucienus uz slimnīcu nav iespējams saskaitīt, bet mēs esam kopā. Cīņa turpinās.

Katru dienu es ceļos, lai rūpētos par saviem vīriešiem. Es gatavoju ēst, nodarbojos ar fizioterapiju un logopēdiju ar vīru. Es viņam palīdzu staigāt. Pa vidu tam rūpējos par mūsu mazo brīnumu. Man ir grūti, es esmu pārgurusi, bet es daru visu, kas ir iespējams.

Viņš vairs nav tas cilvēks, kurā es iemīlējos. Bet katru savu dienu es velti viņam, es ticu, ka kādreiz mūsu dzīve izmainīsies. Es nekad no viņa neatteikšos. Mīlestība ir nesavtīga un es mīlu viņu vairāk par savu dzīvi”.

Šis sirdi plosošais stāts vēlreiz parāda, ka mūsu pasaulē vēl ir palikusi vieta patiesai mīlestībai un sevis upurēšanai.

Ko tu domā: vai ir laiks celt trauksmi par šiem bīstamiem enerģētikas dzērieniem? Atbildi komentāros un dalies ar šo rakstu ar draugiem.