-
- 19008 x
-
https://torno.lv/Svo8go1
Šīs ir viens no traģiskākajiem stāstiem, tas likās neiespējams, jo ir pārpildīts ar skumjām detaļām. Bet traģēdijas epicentrā ir kaut kas tāds, kas dod cerību tikt pāri sāpēm: Mātes mīlestība.
Šī stāsta varone ir pusaudze Dženija. Jaunietei bija viss vēl priekšā. Viņa gandrīz bija pabeigusi augstskolu. Dženija uzzināja briesmīgas ziņas. Nāvējošā slimība visdrīzāk viņu nogalinās bez medikamentiem, bet kas notika pēc tam, nedos iespēju ārstēties.
Dženijas stāsts ir atgādinājums cik dārga ir dzīve, un cik stipra ir mātes mīlestība, lai tiktu pāri jebkurai traģēdijai, kas varētu likties ļoti drūma. Uzzini par Dženiju, viņas ģimeni un smago izvēli ko viņa paveica.
Tā ir Dženija Leika, pirms sākās viņas ceļojums, viņa bija normāla 17 gadus veca meitene.
Kad šī fotogrāfija tika uzņemta, Dženijai nebija nekādu nojausmu kādas grūtības viņu nākotnē sagaida. Un nebija arīdzan nojausmas kādu traģisku lēmumu viņai būs jāpieņem.
Šī stāsta detaļas ir ļoti grūti aptveramas.
Jebkurā gadījumā nevienam nevajadzētu iziet kaut kam tādam cauri - īpaši tam kurš vēl pat nesasniedza pieauguša cilvēka vecumu.
Avots: lifebuzz.com
Raksta turpinājums
Ir grūti noticēt, ka mēnesi pirms traģēdijas viņa taisīja selfiju kā jebkura cita skolniece.
Tas sākās, kad Dženija sāka izjust ļoti stipras galvassāpes, kas uzradās ļoti pēkšņi.
Galvassāpes bija tik stipras, ka viņai nebija izvēles kā iet pie ārsta.
Drīzumā pēc tam ārsts viņu šokēja ar briesmīgām ziņām viņai ir liels neoperējams audzējs smadzenēs.
Tā bija briesmīgākā diagnoze ko viņa varēja saņemt, bet bija viena ārstēšanās opcija.
Vienīgais veids kā viņa varēja izdzīvot ir ķīmijterapija un to varēja uzsākt ātri.
Laimīgā kārtā eksistēja vesela ārstēšanas sistēma viņas saslimšanai.
Un tad kad dzīvē nevarēja iet vēl smagāk, viņa atklāja, ka ir stāvoklī.
Diemžēl grūtnieces nevar saņem ķīmijterapiju.
Nežēlīgās ķimikālijas var izraisīt dzemdes defektus un pat nedzimuša bērna nāvi. Tas nozīmēja to, ka Dženijai bija jāizlemj vai viņa grib pasargāt sevi vai bērnu.
Viņa izlēma paturēt bērnu.
Neskatoties uz savu vecumu, Dženija nolēma sevi ziedot priekš nedzimušā bērna.
Viņa dzemdēja savu bērnu Čadu pēc 9 mēnešiem. Viņš bija laimīgs un vesels.
Pēc baumām viņa nočukstēja Vecmātei pēc dzemdībām „Es to izdarīju - savu pienākumu“. Sakāra ar to, ka viņa ignorēja terapiju. Dženija bija tik trausla, trauslāka kā jebkad.
Kļūt par mammu bija tas ko Dženija vienmēr bija vēlējusies.
Pat tik ļoti, ka ziedoja sevi. Atgriežoties mājas viņa pavadīja pēdējos dzīves mirkļus rūpējoties par savu bērnu Čadu.
Viņas ģimene atbalstīja viņas izvēli.
Jebkurā gadījumā Dženija varēja tikai pati pieņemt šādu lēmumu: tā bija viņas dzīve, kas tika likta uz spēles.
12 dienas pēc tam, kad Dženija atveda savu bērnu mājas, bija diena, kuru visi cerēja nesagaidīt. Tā tomēr pienāca.
Viņa nomira savā mājā no audzēja.
Viņas ģimene cer, ka viņas bērns Čads vienmēr sapratīs kādu upuri viņa mamma nesa priekš viņa.
Viņa deva viņam iespēju dzīvot, padarot viņas stāstu par reālu, pagaidām vienīgo īsteno definīciju mātes mīlestībai!
Esot par mammu tā jau ir upurēšanās, bet šī jaunā meitene deva vislielāko upuri - sevi pašu.
Patika redzētais? Iesaki draugiem
Nākamais raksts
