Aizliegums nēsāt purpura krāsas drēbes
Stingru likumu Romā attiecībā uz apģērbu nebija, izņemot vienu: šādas krāsas tuniku varēja nēsāt tikai Imperators. Iemesls slēpās parastajā pragmatismā – vajadzīgā krāsviela bija ļoti dārga un tika izgatavota tikai Feniķijā pēc speciāla pasūtījuma. Lai nokrāsotu viena Imperatora apģērbu bija nepieciešams izmantot 10 000 molusku un tas bija dārgi pat Imperatoram.

Dzīru liegums
Senajā Romā uzskatīja, ka lieka greznība ne pie kā laba nenovedīs, tāpēc tika piemēroti tā saucamie Sumbtuārie likumi. Piemēram, Fannija likums saskaņā ar kuru katram pie sevis mājās nedrīkstēja aicināt vairāk nekā trīs cilvēkus. Taču svētkos - ne vairāk kā piecus. Gatavot ēdienu bija atļauts ne vairāk kā par 2.5 drahmām, bet par kūpinātu gaļu gada garumā drīkstēja iztērēt ne vairāk kā 15 talantus. Dārzeņiem un pupām ierobežojumu nebija.

Aizliegums uz bēru apraudātājām
Bēres Romā rīkoja plaši: ar paziņotājiem, muzikantiem, dziedātājiem un aktieriem – īsts teatrāls uzvedums. Pilnībā nepazīstamas sievietes pat nezinot mirušo, plēsa sev no galvas matus tēlojot visdziļākās skumjas. Gala rezultātā jebkura raudāšana bērēs tika aizliegta.

Tēvam bija tiesības nogalināt savas meitas mīļāko.
Šī Romas likuma daļa ir diezgan pretrunīga un savdabīga. Ja pēkšņi vīrs pieķēra sievu ar mīļāko tad viņa pienākums bija sasaukt kaimiņus, lai tie kļūtu par lieciniekiem. Pēc tam viņam vajadzēja šķirties, lai viņu neapsūdzētu sutenerismā. Ja mīļākais izrādījās aktieris vai ne no pilsoņiem, tad vīram bija tiesības viņu nogalināt. Ja mīļāko noķēra meitas tēvs, tad viņam bija tiesības nogalināt mīļāko neatkarīgi no viņa statusa.

Radinieku slepkavu vajadzēja noslīcināt ādas maisā kopā ar dzīvniekiem
 Šādu nāves sodu noteica romiešiem, kuri bija nogalinājuši tuvus radiniekus. Romā noslīcināšanu uzskatīja par diezgan pazemojošu nāves soda veidu. Šādi sodīja diezgan bieži, par dažādiem pārkāpumiem. Taču tieši pie radinieka slepkavām maisā ielika suni, čūsku vai mērkaķi. Saskaņā ar ticējumu šie dzīvnieki slikti godāja savus vecākus.

Prostitūtām vajadzēja krāsot matus gaišā vai rudā krāsā.
Sakarā ar biežajiem kara gājieniem uz Centrālo Eiropu Romas Impērijas galvaspilsētā drīz vien ieplūda liels skaits verdzeņu no Germānijas un Gallijas. Visbiežāk tās nonāca publiskajos namos prostitūtu lomā. Un sakarā ar to, ka to starpā pārsvarā bija blondīnes un rudmates, tika izdots likums, ka visām Romas prostitūtām vajadzēja krāsot matus gaišā krāsā. Lai atšķirtos no krietnajām un tikumīgajām brunetēm.

Lai izdarītu pašnāvību bija nepieciešams saņemt Senāta atļauju.
Ja pēkšņi pilsonis nolēma aiziet no dzīves, viņam bija jāiesniedz lūgums Senātā. Sīki izskaidrojot šāda nodoma iemeslu, kas viņu pamudināja spert šādu soli.
Ja Senāts nolēma, ka šie iemesli patiesi ir pietiekami lūdzējam izsniedza bezmaksas indi, kas palīdzētu aiziet no dzīves. Lūk, kāds apziņas līmenis!

Tēvs varēja trīs reizes pārdot savus bērnus verdzībā.
Romā ģimenes tēvam bija virkne tiesību. Un viņam bija neapstrīdama autoritāte, piemēram, viņam bija tiesības pārdot savus bērnus verdzībā uz laiku, vai arī pa visam. Bez tam viņš varēja pieprasīt pārdot, piemēram, dēlu atpakaļ un atkal iegūt varu par viņu atpakaļ. Tā viņš varēja darīt trīs reizes. Iespējams tas bija ērti, kad ģimenei pietrūka naudas. Pārdod dēlu un dzīvo!

Sievietei bija tiesības aiziet uz trīs dienām, lai pagarinātu “pārbaudes laiku” pirms laulībām.
Šīs tiesības skāra tikai laulību pēc gada kopdzīves. Vēl tad romieši izmantoja iespēju pārbaudīt viens otru. Ja sieviete gada laikā aizgāja no mājām vairāk nekā uz trim diennaktīm, atskaite sākās no jauna. Liekas, sistēma nav slikta!

Ģimenes tēvs varēja nogalināt visu savu ģimeni
Šis likums bija aktuāls Pirmsimpērijas perodā. Par tēvu patriarhu tika uzskatīts vecākais visas dinastijas loceklis savas ģimenes robežās viņam bija ekskluzīvas tiesneša, pavēlnieka, un augstākā priestera tiesības. Un arī bendes tiesības ja bija nepieciešamība. Viņam vārda vistiešākajā nozīmē piederēja sieva, bērni un viņu laulātie. Viņam bija likumīgas tiesības nogalināt sievu par laulības pārkāpšanu, bet bērnus par izdarītajiem noziegumiem.
 
Lūk, tāda bija skarbā Romas dzīves īstenība. Vajag atzīmēt, ka atsevišķi likumi, lai arī izklausās ciniski, bet tomēr tiem ir veselā saprāta pazīmes. Ne velti Romas tiesības tiek izmantotas līdz šim brīdim.