-
- 4324 x
-
https://torno.lv/Rmts58b
Daudzi no mums, kolīdz piemin Seno Grieķiju, iztēlojas filozofus baltos tērpos, skulptorus, strādājošus pie saviem šedevriem, oratorus, kuri strīdas par kaut ko nesasniedzamu parasta mirstīgā prātam.
Īstenībā šīs valsts vēsturē bija daudz tumšu lappušu. Par tām nezin kāpēc netiek pieminēts skolas mācību grāmatās, bet par vienu no tām šodien mēs vēlamies parunāt.
Raksta turpinājums
No VIII līdz V gadsimtam pirms mūsu ēras, cilvēki Senajā Grieķijā bija burtiski apsēsti ar tīrību šī vārda visās nozīmēs. Jebkura novirze no normas draudēja ar briesmām.Pat fiziski trūkumi tika uzskatīti nepieļaujami un tika uztverti kā kaut kas pretīgs. Mazus bērnus, kuri nāca pasaulē ar ierobežotām iespējām, iznesa aiz pilsētas robežām, kur viņi mira.
Ja kaut kur bija sērga, bads, karš vai kāda cita problēma, uzreiz meklēja neglītus cilvēkus. Šos izredzētos, kurus sauca par farmakiem, nobaroja ar labākajām tā laika delikatesēm (kas līdzīgs ziedošanai dieviem) un izdzina no pilsētas. Piedevām farmakus sita, spārdīja kājām un visādi par viņiem ņirgājās.
Tādu cilvēku turpmākais liktenis daudzejādi bija atkarīgs no apvidus, kurā viņi dzīvoja. Kādās pilsētās viņus vienkārši padzina, citās nomētāja ar akmeņiem līdz nāvei, nometa no kraujas vai sadedzināja.
Dažās vietās šī tradīcija kļuva regulāra. Piemēram, Atēnās Targēlijas (svētki par godu Apollonam un Artemīdai) laikā katru gadu upurēja divus cilvēkus.
Saprotams, ka tāda vardarbība neatrisināja galveno problēmu, ar kuru tai bija jācīnās, bet tādi rituāli apvienoja sabiedrību un samazināja spriedzi.
Ja šis materiāls izrādījās tev interesants, noteikti padalies ar to ar saviem draugiem un paziņām, izmantojot sociālos tīklus!
Patika redzētais? Iesaki draugiem
Nākamais raksts