2018.gadā es vairāk nepiekritīšu visiem un visam.

Es, visbeidzot, esmu pamodusies no bezgalīga murga, kad es pastāvīgi piekritu un teicu “jā” visiem, uzskatot, ka tas padara mani labāku, visiem mīļu un vērtīgu. Es, visbeidzot, atjēdzos, zinot, ka atteikums nepadara mani līdzīgu cilvēkam, drīzāk, kā vienu no miljoniem. Šogad, vārdu “jā” es teikšu ļoti reti, un tas būs tikpat vērtīgs, kā zelts.

2018 gadā es vairs neklusēšu.

Es vairāk neuztraukšos par to, ko domā par mani apkārtējie, kad es izteikšu viņiem to, ko es domāju. Es likšu uzklausīt manu uzskatu. Es ilgi klusēju un šogad izārstēšu savu mēmumu. Viss, ko es uzskatu par vajadzīgu, būs izdzirdēts, un dzirdēs tie, kam tas ir jādzird. Monologi, kas skanēja manā galvā, kļūs par dialogiem. Es pārstāju klausīties un tagad man ir ko pateikt.

2018 gadā es vairs nenēsāšu līdzi savu pagātni.

Es noteikti sākšu gadu no tīras lapas, pieņemšu to kā jaunu iespēju izbeigt ar veco un kļūt labākai. Es vairs neļaušu savai pagātnei diktēt, kādus soļus man ir jāsper. Es vairāk neļaušu bailēs par pagātni apstādināt mani gaišas nākotnes radīšanai, ko es vēlos darīt. Ir pienācis laiks atstāt pagātnes bagāžu un turpināt ceļu bez tā.


2018 gadā es vairs nebaidīšos.

Iepriekšējos gados es daudz ko esmu iemācījusies, un viss ir nācis ar grūtībām. Neveiksmes man lika baidīties no riska, bet, kāda būtu mana dzīve, ja es neriskētu? Tāpēc, šajā gadā es atsakos bīties no iespējām, kas radīsies manā ceļā. Es vairāk nebaidos no sāpēm, ko var izraisīt mana izvēle un iespējamās kļūdas, tāpēc, ka es zinu, ka no tā nevar izvairīties, un mans pienākums ir pieņemt neizbēgamo.

Es tam esmu gatava! Tas ir mans gads!