Infantilisms ilūzijās

Gaidi, ka draugs pret tevi attieksies ar mīlestību un uzticību, bet viņš uzvedās savādāk... Gaidi vienu reakciju, bet sastopies ar citu, raksta Valentīna Moskalenko. Kas par to atbild? Protams, es pati. Manas cerības ir tālas no realitātes. Es modelēju savu tuvinieku uzvedību, bet tā izrādījās citāda. Tātad, modelēju nepareizi. Un tad es saņēmu signālu par to, ka vai nu mana cilvēku uztvere nav atbilstoša situācijai, vai arī , cilvēki pret mani attiecas savādāk, ne tā, kā es to vēlētos.

Iespējams, ka tas ir signāls tam, lai pārskatītu savstarpējās attiecības.

Iemesls pārbaudīt: Vai es pareizi novērtēju šo cilvēku? Vai es gaidīju no viņa šādu rīcību?. Situācija vedina secināt: aizvainotāja tēls ir jāatjauno, kā ierasts, ne uz to labāko pusi. Aizvainojamie cilvēki var būt infantili, viņi dzīvo ilūzijās. Pārvarēt aizvainojumu palīdzēs viņiem kļūt par pieaugušiem cilvēkiem un atteikties no šīm fantāzijām.

Bailes, sāpes vai dusmas?

Šīs spēcīgās jūtas dažreiz nosaka dzīves stratēģiju, kuras mērķis- pierādīt kādam, ka viņam nav taisnība, vai arī, atriebties. Aizvainojums ir spējīgs aptvert daudzas attiecības. Ne velti, sieviete, kuru aizvainoja tēvs, izjūt negatīvas sajūtas pret vīru. Tādos momentos parādās bailes, sāpes, dusmas, dažreiz domas, ka man nav vērtības, vai arī, pārākuma sajūta: “Kā mani, tik lielisku, varēja nenovērtēt?” Muskuļos rodas saspringums. Var tikt traucēta iekšējo orgānu darbība: paātrinās sirds darbība, zarnu trakts un aknas netiek galā ar savām funkcijām. Izteiciens “es to nevaru pārvārīt”šajā gadījumā izsaka aizvainojumu un attiecas uz gremošanas traktu.

Daži pētnieki izsaka domu, ka dzemdes kakla vēzis ir saistīts ar sievietes aizvainojumu uz vīrieti. Organisms atrodas stresa stāvoklī. Adaptācija ir pazemināta, var būt traucēta imunitāte. Psihosomātika izdara sitienu pa visvājāko vietu organismā.

Soļi uz piedošanu

Var izdalīt šajā procesā vairākus soļus:

1. Saprotam, par ko un uz ko mēs esam apvainojušies. Šajā periodā mēs varam pārvērst aizvainotāja darbības attiecību jomā. “Kad viņš man pateica..., tas nozīmēja, ka viņš pret mani attiecas...”

2. Precizējam cerības. Pieļaujam, ka es gaidīju, ka mani mīlēs un cienīs, bet viņi...

3. Izskaidrojam aizvainotāja uzvedību. Izmantojiet visas zināšanas par šo cilvēku- biogrāfiju, vērtības, kas jums ir zināmas, lai sev izskaidrotu viņa uzvedības motīvus.

4. Noskaidrojam izrādāmās jūtas: Atzīstiet savas bailes, dusmas, sāpes, tukšuma sajūtu, skumjas un tā tālāk. Padzīvojiet ar šīm jūtām, un tās pāries vai mainīsies. Esiet paļāvīgs. Tad jūs sev pajautāsiet: “Kas ar mani bija, kad es gaidīju kaut ko citu?”

5. Jautājam sev: ”Kad es atceros par senu aizvainojumu, vai tas izraisa negatīvas emocijas?”Ja tomēr izraisa, tad jūs turpināt sev līdzi nest negatīvismu. Ja šo notikumu atceraties mierīgi, tad jūs no tā esat paņēmis racionālu graudu/ atziņas. Nākotnē šādā situācijā jūs uzvedīsieties savādāk.

Pastāsts “Racionālais grauds”

Kādreiz dzīvoja cilvēks. Viņš bija viegli aizvainojams un visus savus aizvainojumus rūpīgi glabāja. Tie, kā hanteles, bija piesieti viņam pie kājām: pavisam mazas, vidējas , lielas. Kādā no reizēm, šo “hanteļu”kļuva tik daudz, ka cilvēks vairs nevarēja iet tālāk.Apstājās un nevarēja iet, ne uz priekšu, ne atpakaļ.

Garām gāja vecs un gudrs cilvēks.

Cilvēks viņam pajautāja: “Ko lai es daru?” - “Paskaties, - atbildēja vecais - pie tavām kājām ir hanteles, noņem tās. Cilvēks tās noņēma un ne bez nožēlas, jo tās bija viņa sakrātie aizvainojumi.

“Tagad pārzāģē hanteles un katrā no tām vidū atradīsi mazu graudiņu. Paņem šo kastīti un saliec atrastos graudiņus.”- pateica vecais. Cilvēks sāka zāģēt hanteles, un katrā atrada mazu graudiņu. Kad viņš salika visus graudiņus kastītē, tur vēl palika vieta. Un kastīte bija viegla. Tad cilvēks saprata, ka viņš visu smago var atstāt ceļā. Sev līdzi viņš paņēma tikai kastīti un viegli turpināja ceļu.

Ejot soli pa solim, atcerieties - nekad nepāriet no upura par aizvainotāju.

Pa šiem soļiem mēs gājām kopā ar Svetlanu, kura jau sen slēpj aizvainojumus uz savu tēvu. Svetlanai 26.gadi, viņa nav precēta. Viņas tēvs ir alkoholiķis. Visu dzīvi Svetlana cieš no tēva asās kritikas dažādu iemeslu dēļ. Mamma cenšas izvairīties no konfliktiem, tāpēc klusē. Bērnībā no tēva iedzeršanām Svetlana necieta. Teica, ka viņa pat ar brāli priecājās, kad tēvs pārnāca mājās piedzēries. Viņš bija labsirdīgs, smaidīgs, dāvināja šokolādi. Tā tas turpinās arī tagad.

PIRMAIS SOLIS

Palūdzu Svetlanai piemēru jebkuram aizvainojumam.- Ar kādām darbībām vai kādiem vārdiem tēvs jūs aizvainoja pēdējo reizi? Svetlana saka, ka nesen iegāja frizētavā un nogrieza matus līdz pleciem. Līdz tam viņa nēsāja daudz garākus matus. Tiklīdz viņa parādījās mājās ar jaunu frizūru, tēvs pateica: “Tu esi muļķe, ka nogriezi matus. Man patika garie mati”. Noskaņojums Svetlanai bija sabojāts.

OTRAIS SOLIS

Cerību apzināšana.- Ko jūs gaidījāt no tēva, atgriežoties mājās no frizētavas? – Komplimentus es negaidīju, viņš ir skops uz komplimentiem. Bet tādu aizvainojumu es pat nebiju iedomājusies.

TREŠAIS SOLIS

Aizvainotāja uzvedības izskaidrojums – Ar ko jūs izskaidrojat šādu tēva uzvedību? – Viņš pieradis izteikties asi, pavēlošā tonī. Viņš ir armijas cilvēks, pulkvedis. Viņa mamma, mana vecmamma bieži viņu kritizēja. Iespējams, ka tas ir saistīts ar viņa personisko bērnību vai viņa darbu. Pie tam, ne mamma, ne es viņam neiebildām. Mēs pieradām norīt aizvainojumu. – Bet, ja viņa reakcija uz frizūru bija viņa mīlestības izrādīšana? Viņš mīl meitu skaistuli ar gariem matiem un bija sarūgtināts, kad meita eksperimentē ar savu izskatu? - Izskatās, ka mīl, tikai manā dvēselē tā ir iegrauzusies viņa kritika un tik dzīvi ir vecie aizvainojumi, ka es ļoti slimīgi reaģēju uz šāda veida aizvainojumiem.

CETURTAIS SOLIS

Savu jūtu un to izpausmju apzināšana.

- Jūs aizgājāt uz savu istabu. Kādas jūtas jums bija?
- Es raudāju, dusmojos uz tēvu, man bija sāpīgi. Pēc tam skumu.
- Kam jūs varējāt pastāstīt par savām jūtām?
- Nevienam.
- Cik jūs ilgi skumāt?
- Iespējams, dienu vai divas.
- Jūs tik labi pazīstat savu tēvu. Kas ar jums bija, kad jūs gaidījāt no viņa citu reakciju? Kā jūs prognozējāt viņa uzvedību?
- Es neprognozēju.- tagad to vajadzēs paredzēt un sagatavoties dažādiem variantiem. Jūs plānojat kādreiz sākt aizstāvēt sevi? Jums ir 26 gadi, jūs pati pelnat sev iztiku. Jums ir tiesības darīt ar saviem matiem visu, ko vēlaties?
- Jā, bet es esmu pieradusi klusēt. Es gribu būt laba meita.
- Labām meitām ir veselīgas personības robežas un ir pienākums tās aizsargāt. Kā tagad izjūtat aizvainojumu?
- It kā viss ir pārgājis. Nevajadzēja tā satraukties. Un notikums bija nesvarīgs.

DZĪVOT AR AIZVAINOJUMU

“Piedošana notiek vienlaicīgi ar sapratni. Kad izdodas tikt skaidrībā un apzināties: viņš rīkojās tā, jo bija tam savi iemesli, savs stāsts, iespējams- sava sāpe.

Piedošana, kas balstās uz pienākumu vai bailēm no negatīvām aizvainojuma sekām, pēc būtības, nav piedošana.
Aizvainojums rodas attiecībā uz tiem cilvēkiem, kuri mums tuvi, kurus mēs mīlam vai mīlējām, tie, no kuriem mēs gaidam atbalstu, mīlestību un saprašanu. Vēl jo vairāk vajag censties saprast, pieņemt viņus ar to nepilnību, kāda viņiem ir un patiesi piedod. Ja neizdodas piedot, tad mūsu aizvainojums turpina dzīvot un sagrauj mūs.

Tai ir somatiska atbalss. Un pastāv hipotēze par to, ka aizvainojums ir onkoloģisko slimību pamatā. Bet, uzsveru: hipotēze. Psihosomātiskie traucējumi saistīti ar psiholoģiskiem aspektiem, bet tas nav viennozīmīgi: vieni saslimst, citi nē”. Artūrs Dombrovskis.

PIEKTAIS SOLIS

Atmiņas par senu aizvainojumu neizraia sāpīgas izjūtas. Svetlana pieņem lēmumu: “Nākam reiz es rīkošos savādāk”. Viņa jau piedeva tēvam. Lūk, visi soļi ir izieti, un Svetlana netaisās pārvērsties no upura par aizvainotāju. Viņa neatriebsies tēvam. Bērnībā viņa vēlējās atriebties tēvam un mātei.

Tad viņa domāja: “Ja es pakļūtu zem mašīnas, tad viņi zinātu gan”. Viņas pasīvā agresija bija novirzīta uz sevi savās fantāzijās. Līdz ar ko, mēs ar Svetlanu izgājām vis labāko ceļu- no aizvainojuma līdz piedošanai. Jūs arī to varat izdarīt un tālāk iet viegli, bez smagām atmiņām un aizvainojumiem.

«Aizvainojums kā svešķermenis»

Pilnīgā vientulībā, klusumā, ērtā pozā, atslābinātā stāvoklī pacentieties stādīties priekšā savu aizvainojumu kā lietu ķermenī. Padomājiet. Kur dzīvo jūsu aizvainojums ( krūtīs, galvā, rokās vai kājās)?

Kāds ir tam izmērs? Kādā krāsā? Kāda konsistence ( šķidrs, ciets u.t.t.)?

Kāda ir tā temperatūra (auksts, karsts)? Kāds ir pēc taustes (lipīgs, mīksts un t.t.)?

Pēc tam, kad jūs labi stādījāties priekšā šo “priekšmetu”, izlemiet, vai tas jums patīk, ka viņš dzīvo jūsu ķermeni? Ja nepatīk, tad izņemiet šo priekšmetu no sava ķermeņa. Izdariet kustības ar rokām, varat to “paņemt”, izmest, sadedzināt, iemest kanalizācijā.

Tagad ieklausieties savā ķermenī. Kas tagad atrodas tajā vietā, no kurienes jūs šo “priekšmetu”izņēmāt? Tur var atrasties jūtas. Vai tukšums. Piepildiet tukšumu ar patīkamām sajūtām.