-
- 9457 x
-
https://torno.lv/RW5XdAJ
Vīrieša stāsts, kas ievietots soctīklos, uzspridzināja Internetu. Tas ir par to, kā ir jāciena dzīve un jānodzīvo tā apzināti. Visvairāk aizķēra tas, ka šī gudrība viņam radās ļoti neparastā veidā.
“Pirms pāris mēnešiem mans draugs uzaicināja mani pie sevis. Viņš ieveda mani guļamistabā un izņēma no kumodes vīstokli. Tajā bija ietīta viņa sievas apakšveļa.”
Raksta turpinājums
“Es nopirku šo lielisko komplektu mīļotai sievai Modes nedēļā, kad mums pirmo reizi izdevās pabūt Parīzē. Bet to viņa tā arī neuzvilka. Saproti, nezin kāpēc glabāja īpašam gadījumam. Un redz, vilcināties vairs nav kur, gadījums noticis bez mūsu gribas.”
Viņš nolika sainīti pie lietām, kuras bija sagatavotas bērēm. Lieta tāda, ka dienu pirms mūsu tikšanās viņa sieva nomira.
Draugs nedaudz paklusēja un pateica: “Tikai tagad es sapratu, ka ir bezjēdzīgi kaut ko atlikt uz pēc tam. Katra diena, ko nu tur, katra minūte – tas ir tas īpašais gadījums.”
Pārsteidzoši, dīvaini, bet viņa vārdi un tā situācija izmainīja manu domāšanas veidu.
Tagad es dzīvoju šodienai un nekā nebaidos. Es taču redzēju, kas notiks, ja to nedarīt, ar mana drauga piemēru. Es sāku lasīt iemīļotās grāmatas, skatīties labas filmas, biežāk satikties ar draugiem, pārstāju aizkavēties darbā. Tagad es izturos pret dzīvi kā pret vērtīgu pieredzi.
Es sadabūju kristāla glāzes, kuras man kādreiz uzdāvināja kāzās, lai no tām dzertu vīnu. Es sāku vilkt savus labākos kostīmus nepavisam ne svinīga gadījuma pēc, lietot mīļākās smaržas katru dienu, kaut arī agrāk to atļāvos tikai svētku reizēs.
Es aizmirsu par vārdiem “kaut kad” un “ kādreiz”. Tāpēc, ka nolēmu dzīvot šodien, just, redzēt, dzirdēt šeit un tagad.
Es bieži domāju, kā rīkotos mana drauga sieva, ja būtu uzzinājusi, cik viņai atlicis. Droši vien viņa satiktos ar visiem savai sirdij dārgiem cilvēkiem un labi pavadītu laiku ar viņiem.
Ja es arī zinātu, ka manas dienas ir skaitītas, es nevēlētos nožēlot, ka kaut ko neesmu izdarījis. Neīstenotu tikšanās fakts ar draugiem man atņemtu savaldīšanos. Kā arī nenosūtītu SMS fakts, kuras es vēlētos uzrakstīt dažiem cilvēkiem, bet tā arī neizdarīju savas mazdūšības, vienaldzības, pofigisma un aizņemtības dēļ. Es taču tik maz teicu par mīlestību saviem tuvākajiem un rezultātā – maz mīlējis.
Tagad es daru tikai to, kas man rada prieku, ielaižu savā dzīvē laimi. Es uzskatu, ka katra mana diena - īpaša. Vienkārši tāpēc, ka tā ir.
Bet kas tev kalpo par motivāciju izmantot savu laiku dvēseles labā? Pastāsti komentāros.
Patika redzētais? Iesaki draugiem
Nākamais raksts